2011. gada 29. maijā

Nodevu pastā sūtīšanai uz Odesu melnu 21„ krāsaino televizoru. Pastniece, iemērkusi spalvu tintē, viegli aizpildīja veidlapu ar skaistām stenogrāfijas cakām, jo bija mācījusies Smoļnija institūtā.

Par pakojumu kastē biju izmantojis celofāna kulītēs sabāztas lupatas. Un pastniece sāka kaut ko gvelzt par neatļautu mēteļu kontrabandu.

Agrāk pastniece strādāja par kaut kāda partijas vadoņa sekretāri. Vadonim bija paradums izbraukt vizītēs uz reģioniem ar speciāli pielāgotu tvaika lokomotīvi, ko pats vadīja. Ērtībai lokomotīves kabīnē viņam bija liels un ērts krēsls kā pie friziera vai zobārsta. Un nabaga sekretārei bijusi vieta piesēsties tikai uz stūrī noliktās atkritumu tvertnes. Ir tad vienmēr bijis jālēkā – te kafiju pasniegt, te atbrīvot ceļu miskastē lidojošai ābolu serdei. Tāpēc šī arī pārgājusi strādāt mierīgākā darbā uz pastu.