2009.gada 22. oktobrī

Braucu mašīnā, sēdēju uz aizmugurējā sēdekļa kopā ar kaut kādu dāmu.

Bet šoferis laikam bija greizsirdīgs un pārtrausās uz aizmuguri un iesēdās vidū. Mašīna gan turpināja braukt. Šoferis dīdījās, dīdījās un tā vien šķita, ka kādu no mums izgrūdīs laukā pa durvīm. Tā kā tuvojās pilsēta, ietiecu viņam pārvākties tomēr atpakaļ pie stūres, jo ceļu policija par šitādu braukšanu var uzlikt sodu.

Īsto krustojumu nevarējām atrast un iebraucām kaut kādā lauku sētā. Vaicājām ceļu. Mājas bija celtas tādā kā bļodveida zemes ieplakā un sētā valdīja liels karstums. Saimnieks, pirms stāstīt pareizo ceļu, nepilngadīgos no sētas izraidīja. Pa sētmales kraujā iebūvētām greizām durvīm.

Pareizais ceļš, izrādās, tālāk gāja pa tuneli, kura brauktuve bija izdangāts smilšu ceļš. Tā kā tunelis veda uz leju, visi ērti un ātri varēja tik uz priekšu, rindiņā cits aiz cita šļūcot par iebraukto risu uz dibena.

Tuneļa galā bija pazemē izbūvēta robežkontroles iestāde. Tā kā līdzīga lidostai.

Pasu kontrole sēdēja tādā kā lielveikala kasē un veikli zīmogoja iedotās pases, katrai violetajai komplektā izsniedzot pa zilai. Tas viss notika tik ātri, ka kontrolierei rokas zibēja kā vējdzirnavu spārni.

Aiz pasu kontroles kāda jaunkundze svešā valodā centās izspiest 26 eiro papildus maksājumu. Viens no ceļabiedriem centās no maksājuma izvairīties, uzrādot izziņu, ka ir pusakls. Iekasētāja uzreiz atrada cenrādi un noteikumus braila rakst, ko pusaklais rūpīgi izlasīja, braucot pa papīru ar … degunu. Kamēr viņš pētīja noteikumus, paņēmu iekasētāju zem rokas un devos pastaigāties par “lidostas” zālēm.

Gvelzām kaut kādus niekus. Katrs savā valodā, bet kaut kā sapratāmies. Es centos iestāstīt, ka man ļoti patīk pētīt izkārtnes svešvalodā.

Tad paziņoja, ka ir laiks no muitas saņemt bagāžu. Bagāžu izsniedza pa lodziņu maza, šaura gaitenīša galā. Bagāžas logam priekšā bija organiskā stikla plāksne, ko muitnieks no otras puses izdauzīja ar īpašu elektrisku rokas atskaldāmo ierīci. Tad tika izmesta viena soma. Un lodziņam priekšā aizkrita jauna organiskā stikla plāksne un viss sākās no gala.

Bagāžas saņēmēji, sargādami kājas rāvās pie sienām, jo izdauzītās loga plāksnes cita pēc citas grabēdamas brauca lejā pa šaurā gaiteņa pakāpieniem.

Tik un tā visi priecājās, ka bagāža muitai izgājusi cauri tik ātri. Es teicu Faselam, kas bagāžu pavadīja, ka viņš ir paveicis īstu varoņdarbu. Fasels prasīja: «Kas ir ‘varoņdarbs’?». Tik un tā priecājos, ka viņa latviešu valodas zināšanas ir uzlabojušās un viņš spēj jau izteikties vienkāršos teikumos.