2011. gada 31. oktobrī

Kolkā tūristu pievilināšanai bija uzbūvējuši koka divmastu burinieku ar sarkanām burām. Daļa gan purpināja, ka ar zaļām būtu bijis smukāk.

Uz kuģa notika lielas atklāšanas svinības. Iesācēju komanda kopā pārējiem iereibušajiem svinētājiem mēģināja apbraukt apkārt līkumu steķiem no to labās puses uz kreiso. Kuģi vadīt neviens nemācēja, vējam tas neklausīja, jo mastos komandas trūkuma dēļ bija uzdzītas oficiantes, kas kaut ko varbūt jēdza no kafijas tasītēm, ne no burām. Publika žārgalējās no viena borta uz otru, slīdēja un krita uz klāja sakultajos putu mākoņos, spiegdama šļūca pa kaut kādu laipu ūdenī un rāpās pa kuģa sānu atpakaļ augšā.

Mani aicināja doties izbraucienā uz Mērsragu, bet es atteicos. Pēdējā skatā pirms pamošanās viļņi pie krasta valstīja piepūstas un tukšas, dzeltenas glābšanas vestes. Kuģis kā nomīta kaloša šķībi sēdēja uz akmeņu čupas pārdesmit metrus no steķiem. Bet kaut kur tilpnes dziļumos iereibuši svinētāji mēģināja ar pionieru kaklautiem pie lāvas piesiet jēgu pārdzērušu bocmani.