2017. gada 18. februārī

Iepriekšējā naktī braucu ar kuģīti pa upi. Kapteinim bija grūti ieturēta ekonomisko ātrumu, un kuģīša gaita sanāca saraistīta.

Upes tur krustojās kā parasti ceļi. Divas dažāda ātruma un lieluma straumes tecēja netraucējot krustām viena otrai cauri. Pirms straujākas upes pārbraukšanas kuģītim bija jāpalielina ātrums, lai nesanestu sāņus.

Pēc tam iebraucām dziļākā, ar tumšām eglēm apaugušā kanjonā. Upe palika straujāka, un sākās krāces. Kuģītis uzņēma ātrāku gaitu, lai sāktu slalomu starp krāču akmeņiem. Motoram gaudojot, traukšanās pa krāču mutuļiem ilga vairākas stundas. Izņemot kārtējo līkumu, kuģis skaļi notaurēja un sāka bremzēt. Pacēlās pāri upei pārmestais vieglais tiltiņš un kuģītis pietauvojās pavisam īsā mierīgā upes posmā. Visapkārt bija tās pašas stāvās, sarkanās klinti un tumšās, biezās egles. Tikai krastā izkaltā laukumā līdz pie pašas ūdens malas stāvēja dzeltena trīsstāvu ēka ar baltām logu ailēm. Tā ir speciāli izbūvēta viesnīca pārnakšņošanai, jo pa vienu dienu nevar krāčaino upes posmu izbraukt.