2003. gada 7. februārī

Pa ielu pie pagastnama dauzījās suņi. Divi lieli rotveileri un divi lieli dogi. Pa vidam pinās citi pieci vienādi mīlīgi sunīši. Apmēram divas reizes mazāki par lielajiem. Mazie bija gatavi visi reizē salēkt Mārai klēpī, lai tiktu apmīļoti. Ja meta sniega piku, viņi to labprāt ķēra. Ar priekšķepām. Paši palējušies pakaļķepās. Reizēm, gaidot kārtējo ķeramo, saslējās pakaļķepās un, priekšējās gaisā izslējuši, pat nepacietībā mīņājās kā kāda maz pazīstamas sporta spēles aizsargi. Vēl viņiem ielas malās bija ierīkotas siltas migas pakaustā pils ķieģeļu mūrī.

Pamodos, jo veļasmašīnai bija pienācis laiks centrifūgai. Pats pabrīnījos, kāpēc esmu iestiepis veļasmašīnu istabā, bet … neviens jau nav liedzis. Izgrieztā veļa līda ārā pa sāniem un krājās uz plaukta. Tieši tā kā kopētājam kopijas. Nākošie gabali pirmos nogrūda zemē. Gāju savākt. Pavieglākie kabataslakati bija paslīdējuši zem mašīnas. Pagāžot, lai izvilktu, redzēju, ka viens otrs pat ierauts mašīnas mehānismā starp dzensiksnām. Ķeksēju ārā.

Pamodos. Istabā tumšs. Dedzu gaismu. Tumšs. Nav elektrības. Ē, šitas gājiens ir pazīstams. Ja nav gaisma, tad ticamākais, ka vēl sapnis, nevis esmu pamodies un pa nakti pazudusi elektrība. Sagramstu telefonu un nospiežu kādu pogu, lai paskatītos, cik pulkstenis. Gaismiņa neiespīdas. Skaidrs! Sapnis. Ko tādu varētu sapnī sadarīt? Vajadzētu pamēģināt kaut ko muļķīgu, kas īstenībā nav iespējams. Ceļos. Bet jūtu, ka guļu. Uz muguras. Jūtu pat kā rokas noliktas.

Pamodos. Pa īstam.