2008. gada 2. aprīlī

Ēdnīcā vai restorānā ēdu. Tikai ēdienkartē nekur nevarēju atrast cenas. Viņiem tagad pēc tā vācu parauga cenas nesot noteiktas un katras apmeklētājs maksā tādu cenu, kāda viņaprāt esot pareiza. Es tā nebiju ar mieru. Skatījos, ka varētu nočiept ēdienkarti no pretējās ielas puses ēstuves un nošpikot aptuvenas cenas no turienes. Bet sāku pētīt tās māju uzmanīgāk. Visa pelēkbrūnā ēka bija vienās arhitektūras caku cakās no pirmā stāva logiem stāva līdz daudzo jumtiņu smailēm. Lapu vītnes, kolonas, visādas spicītes. Uz ielas pusi normālu logu vispār nebija. Katrā loga ailē darbojās pa kustīgo figūru ainiņai kā tajos slavenajos čehu viduslaiku pulksteņos. Fasādes vidū bija liela bruņinieku ģerboņa vainags ar atskrullējušām malām. Pa logiem zemnieki pļāva, sievas vērpa, kalējas kala, nāve vēzēja izkapti un tā tālāk un tā jo projām. Bet lielajā logā tieši zem ģerboņa bruņinieks, khm, pūķi. Un tā viss ritmiski mehāniski kustējās. Un kustoties cauru diennakti…

Staigāju pa kaut kādas dienvidu pilsētiņas ielām un kādam vidusskolniekam skaidroju, ka vārds “abiturients” nāk no latīņu valodas vārda “abīre”= aiziet futūrum secundum formas “abitūrus est” un analogi angļu konstrukcijai “to be going to go away” jātulko kā nodomājis vai sataisījies aiziet. Pēc tam gan visa gramatika aizgāja dēlī un futūrum secundum sakombinēt kopā accusativum cum infinitīvum, lai iegūtu elegantu vienkāršu konstrukciju, ko latviski var iztulkot tikai ar aprakstošiem palīgteikumiem, nespēju. Jo sāku kāpt tādā kā no rūpnīcu betona žogiem vietotā spirālveida zikurātā. Pārtraušanās uz nākamo līmeni izdevās visai viegli, kamēr sāka palikt bailīgi ne tik daudz no jau sasniegtā augstuma, cik no bīstami tuvā ledainu stingumu izstarojošā gaļas refrižeratora olveida vagona. Tas, ka sliežu ceļš sanāk zikurāta pakāpienam blakus gaisā, bija sapnim mazbūtisks fakts. Daudz svarīgāk, ka kopā ar gaļas refrižeratoriem sastāvā bija arī vagoni ar šķidro slāpekli – tādi paši pelēki, dubļiem nošķiesti un olveida. Beidzot uztrausos uz piramīdas augšējā laukuma. Tas bija pilns ar sliežu ceļiem un tik sarežģītām pārmiju un griezuļu konstrukcijām, ka maršruta sastādīšanas ir veselas galvas lauzīšanas spēles vērta. Vietas starp sliežu ceļiem aizņēma dažādu izmēru baseini, starp kuriem visu laiku pārsūknēja ūdeni. Ūdens sūknēšanai izmantoja īpaša sūkņus, kuros šķidrumu dzen ar skaņu viļņiem. Tāpēc bija novērojams interesants blakusefekts – no viena krasta sauktais otrā ir skaidri saklausāms, bet pretējā virzienā kliegtais vienmēr izklausās pēc saraustītas ķiķināšanas.

Kopā ar kaut kādu grupu biju tā kā arhīvā, tā kā bibliotēkā, kur bibliotekāre demonstrēja, kā pareizi ielādēt lasītājā mikrofilmu. Filmā bija nepublicētas Krišjāņa Valdemāra mīlas vēstules un vecas baznīcu grāmatas. Skatītājs bija aprīkots ar klaviatūru. Tikai lielie burti, bez garumzīmēm, un cipari. Bija vācu umlauti. Cipari gan bija tā stilizēti, ka vairāk izskatījās pēc japāņu hiraganas zīmēm. Brīdi, kad bibliotekāre uzrakstīja par piemēru lasītāja mācību iestādes nosaukumu “Ķīpsalas universitāte”, sapratu, ka kaut kas nav pareizi. Pirms tam jau bija dīvaini viņas mājieni nerunāt un nestāstīt neko lieku. Sāku uztraukties, kas par gadu, kas par laiku. Pa logu neko saprast nevarēju, jo bibliotēka atradās klusā Vecrīgas šķērsielā. Pa ielu valdības namu tuvuma dēļ aizgāja viens otrs televizorā redzēts politiķis, un izskatītās aizdomīgi pajauns. Nevar taču prasīt, kas tagad par gadu! Domās, ka esmu jucis. Tad sāku prasīt, kas tagad par gadu pēc ķīniešu kalendāra. Vai žurkas? Pag, vai tad žurkas nebija pērnais? Ar domu, ka sarunā tiks nosaukts kāds gadaskaitlis. Tā arī notika. Izrādās, ka ir 1998. gads. Un pamazām sarunā atklājās visādas atšķirības: Padomija izjukusi bez smagām konvulsijām, kompartija nav aizliegta, Rubiks nav sēdējis, Vīķei-Freibergai augstākais postenis bijis Rīgas vicemērs utt. Vārdu sakot kaut kas līdzīgs sociālistiskai austrumbloka valstij.

Stāvot šaurā vilciena kupejā un mēģinot pārbļaut troksni, klāstīju pārējiem savas arhīva apmeklētāju grupas biedriem mūsu vēstures varianta atslēgpunktus. Kad visu patiesību biju izteicis, es, nokūpot melniem dūmiem, pazudu atpakaļ mūsu realitātē. Klausītāji, arī gribēdami tur nokļūt, histēriski grūstīdamies un spiegdami salēca pēc sēra smirdošajā melnajā caurumā, kas palicis tai vietā, kur biju stāvējis. (Es pats to visu rāmi noskatījos no malas, kā jau sapnī tas iespējams). Pēdējā brīdi kupejā ielauzās vietējā specdienesta pārstāvji un šķendēdamies caurumā salādēja kaut kādus indīgas hlora krāsas balonus.

Starp citu, tā bibliotēkas mikrofilma izskatījās pēc caurumainas noplīsušas siera ietinamās pārtikas plēves.

Tāpat detaļām bagāts, bet apnicis rakstīt. Atkal tā pati maigā sociālisma alternatīva. Rīga benzīna piesmirdusi, autobusi sagrabējuši, viena Taurija brauca ar 3 riteņiem, turklāt tas trešais bija tāds apšaubāmas izturības rezerves ritenis. Gāju pa ielu un saujā grabināju nekur nederīgus latus un santīmus. Bērnu pasaulē 2. stāvā notika kaut kādas amerikāņu draugu biedrības bankets, kurā sāku turēt runu un demonstrēt vēl neredzētas tehnoloģijas divmetālu monētu ar govi, cerībā, ka mani kāds par velti pabaros…