2007. gada 7. decembrī

Teātra bufetē pasūtīju alkoholisko kokteili. Viena no sastāvdaļām kokteilī bija pusizšķīdušas medus šūnas, ka ķepa starp zobiem. Kamēr es zīžļāju zobu šķirbas, pūlēdamies tikt galā ar medaino vasku, kāds klāstīja par alkohola kaitīgumu. Ka to drīkstot lietot tikai medicīniskos nolūkos ar trīs ārstu piekrišanu, turklāt vienam no ārstiem jābūt lietotāja ģimenes loceklim. Vienīgie, kam alkohols ir atļauts bez ierobežojumiem, esot kaķi.

Pēc tam bija kaut kas par auto ielas sacīkšniekiem un huligāniem. Tā kā taisījos tos ķert rokā ar moci un stīvēju mugurā drošības bruņas. Bet velti, jo sacīkšnieki bija pārsēdušies uz lidspārņiem - tādas kā no slotaskātiem un izpletņu auduma taisītām konstrukcijām ar motoriņu. Ne ta deltaplānu, ne ta paraplānu radinieks. Bet negāja viņiem labāk kā ar riteņotajiem braucamajiem. Strauji palēcās, pāršāvās pāri daudzdzīvokļu mājas jumtam un virpuļodams iepinās telefona vados. Arī Māra lūkoja izmēģināt, bet lidspārnis negribēja pacelties. Ilgi pētīju, kamēr sapratu, ka priekšējais un pakaļējais spārns samīti vietām un aplami pieskrūvēti pie centrālā kāta.