2021. gada 30. novembrī

Iznācu no piekurināta kroga piesnigušā ielā. Pavadoņi jau bija ieradušies. Priekšā mums tāls ceļš uz ziemeļiem.

Sniegoto un apledojušo taku aizšķērsoja lieli akmeņi. Maršruta pavadoņi parādīja, ka tiem, var iziet cauri kā tādiem miglas vāliem, ja vien kājās ir apavi ar spalvainām zolēm un gājējs paceļas kādu sprīdi virs zemes. Kam tādu apavu vai prasmes levitēt nav, labāk ir jāt ar kamieļķirzaku.

Tūlīt pat man pieveda sinepju krāsas divkupru ķirzaku. Kāds brīdis pagāja, kamēr iemācījos ar pirkstu pareizā rakstā pieklauvēt pie ķirzakas muguras, lai no priekšējā kupra izlīstu vadības džojstiks. Bet tad Atlika stingrāk ar ceļiem saspiest jājamā lopa sānus, lai tas paceltos nepieciešamo sprīdi virs zemes, un ceļš uz ziemeļiem varēja sākties.