Pie Botnijas līča

2010. gada 15. oktobrī.

Gulēju pludmalē Botnijas līča krastā. Citi sauļojās. Es gulēju, satinies divās segās.
Tomēr palika pa karstu un nācās segas mest nost. Salocīju tās un atdevu garam braucošajam Andrim ielikt mazmašīnā. Andris teica, ka līdz autobusam vēl 20 minūtes laika.	Savajadzējās sevis pēc. Bet krastā tādi brikšņi, ka neielīst. Iebridu retajās niedrēs, kas auga melnās smirdīgās dūņās. Turpat arī visu apkausu. Lai citi vasarnieki neredzētu, kurp esmu bridis, pēdas smiltīs un dūņās apsedzu ar abām segām.
Gāju sviedrus noskalot jūrā.	Gāju melnās dūņas noskalot jūrā.
Bridu un bridu. Pie pirmā sēkļa jūra bija knapi pāri potītēm. Pie otrā tā ap ceļiem. Tikai ap trešo sēkli ūdens sniedzās līdz vidum. Bet varēja jau samanīt pretējo krastu. Atlaidos ūdenī guļus uz trešā sēkļa. Kurš vilnītis nāk, tas nedaudz paceļ uz augšu un panes uz priekšu. Kā vilnis aiziet, tā guļu sēkļa smiltiņās. Attapos, ka tūlīt būs autobusa laiks. Metos krastā un skriešus pa laipām uz autopieturu. Pēkšņi attapos, ka kaut kur esmu atstājis fotoaparāta somiņu. Kur skriet, kur meklēt!

Nieki