2009. gada 6. aprīlī

Sapnī braucu autobusā kaut kādā ekskursijā pa Latgales pusi. Viena tante ekskursante turēja klēpī kasti ar putniņu. Kaste bija caura, un lai putniņš neizspurgtu autobusā, tante caurumiem turēja priekšā rokas.

Šoferis meklēja ceļu uz tai pusē pēdējām darbojošām dzirnavām, lai samaltu putniņam sēklas, ko uzēst.

Pēc ilgas maldīšanās tikām līdz vieta, kur bija salīgta gulēšana. Lai viesu namu pamanītu, uz ceļa bija iznācis pretī tā darbinieks.

Līdzbraucēji priecājās, cik smuki, ka vīrs no viesu nama tērpies senlaiku 17. gs. tērpā. Es brāķēju, ka ap visu sakarinātas skrandas nu nekādīgi nevar uzdot par polsterētajām īsbiksēm. Un ja arī pa gabalu frēzes apkakle izskatās ticama, tad tuvumā skaidri redzams, ka piegriezta aplami.

Kāpām laukā no autobusa. Vācu kopā savas pekeles un skatījos uz Nokijas netelefona, vai ir WiFi zona priekš Skype. Viesu nama vīrs man prasīja, vai no mūspuses arī ļaudis braucot peļņā uz īrijām. Es skaidroju, ka personīgi pazīstu tikai vienu izbraucēju, ir tā drīzāk izprecējās.

Pamostoties sapratu, ka vispār pazīstu divus tādus cilvēkus.