Reiz Amjūdzciemā 18 - 20 gadīgu jaunekļu pulciņš nolēma ugunskurā padedzināt mīnu. Sakrāva, sakūra un paši paslēpās kartupeļu bedrēs.

Gaidīja, gaidīja un nevarēja sagaidīt, kad sprāgs.

Brīdī, kad viens cēlās kājās paskatīties, kas tur ir, mīna sprāga un viss sprādziena vilnis un šķembas trāpīja tieši krūtīs.

Pārbijušies draugi turpat ar rokām izkausa bedri un saspridzinājušos puisi apraka. Aizgāja mājās un stāvēja klusu.

Pēc nedēļas vecāki sāka meklēt, kur Mārtiņš palicis. Nemaz nenāk no ciemiem mājās. Tad arī patiesība izdibināta, jo līdzzinātāji nav mācējuši labi melot, un vienu roku arī bija pametuši neapraktu.

Tā 1918. gadā galu ņēma mana vecātēva brālis Matīss.