2011. gada 16. maijā

Gulēju uz platas palodzes un, omulīgi ietinies deķī un piespiedis degunu loga rūtij, skatījos, kā ārā vējā šūpojās smagiem, sveķainiem čiekuriem pielīkušas egļu galotnes.

Uz pagastnama lieveņa ar celtni mēģināja uzstādīt pusnokaltušu ziemassvētku egli. Nestāvēja. Pēc tam mēģināja uzstādīt blakus zālītē. Egle virpinājās celtņa trosē un labi izrādīja, cik nevienāda un ar aizkaltušiem zariem. Tostarp zaros karājās ieķēries palielāks divmetrīgs sprungulis. Sprungulis izkrita. Atsitoties pret zemi, tam daļa praulu nodrupa un sprungulis pieņēma gandrīz derīgas piestas formu.

Pagastnama gaitenī stāvēja liela puķu kaste, kas gandrīz varētu noderēt grūšanai. Iemetu dibenā pāris ozolzīles un pamēģināju ar piestu pastampāt. Zīles ātri saira baltos miltos. Iemetu vēl sauju un drīz tiku pie pāris kilogramiem zīļu miltu. Kastes dibenā bija caurums, tāpēc miltus laukā ķeksēt nevajadzēja, tie smuki paši bira pagrīdē, kā jau dzirnavās pieņemts.

Skatījos popoperu. T.i. – kaut ko līdzīgu rokoperai, tika vēl muļķīgāku un pilnīgi bez sižeta. Trešajā muzikālajā klipā pēkšņi pazuda 1. un 2. klipā rādītā sieviete. Divi vīri devās viņu meklēt. Piestāja ar auto un prasīja 3 puišeļiem ceļmalā. Vai nav tāda un tāda manīta? Divi, apaļīga paskata dvīņi, neko īsti nezināja. Trešais, pār acīm pārmaucis cepuri, klusi murmināja, ka varētu jau zināt, ja pienācīgi atlīdzinātu.

Vīri iesēdināja automašīnā dvīņus, bet trešajam vietas nepietika. Tas, atstāts ceļmalā, nokoda aizbraucošajai mašīnai pakaļējā bampera galu, norāva cepuri – pajūkot zem cepures slēptajiem garajiem tapa redzams, ka tā bija tā pati pazudusī sieva – un, atsperoties ar garu baltu asti, palēcās gaisā, lai ar blīkšķi pazustu starppasauļu portālā.

Vīri violetajā Renault aizbrauca tālāk, neko nemanījuši. Nemanīja arī, kā, slēpdamies aiz autopieturas Vīdalē, pakaļ viņiem klusi zogas vēl kāds spiegs vai novērotājs ar baltu «bulku vāģi».