2014. gada sākumā

Braucu ar mopēdu uz jūrmalu. Pārējie, kas ar auto, bija atpalikuši. Pie Ezeru autopieturas piestāju, lai paskatītos, vai pārējie arī uz to pašu pusi brauc. Tie pie Silkalēju dambja grieza iekšā uz Dūmeli. Es ar, tikai nolēmu braukt pa Ezermuižas ceļu. Ceļš bija smilšains, izdangāts un paugurains. Nekā nevarēja tikt uz priekšu. Tāpēc griezos atpakaļ, un braucu vienu kvartālu atpakaļ un tad pa stigu un pļavu.

Ezermuižā netālu no šķūņa sveķu mucām mežā bija akmens žogi no vecām mājvietām. Gāju tiem ar līkumu riņķī, bridu eglēm pieaugušajās vigās pa pēdējo sačākstējušo sniegu un ledu. Uzgāju piramīdveida guļbaļķu būdu bez durvīm. Grīda būdā peldēja pavasara peļķē virs ledus. Būdā pie sienas bija elektrosadale ar drošinātājiem un spuldžu rozetēm. Lūkoju ieskrūvēt spuldzes, lai būdā dabūtu mazliet vairāk gaismas, bet spuldžu četrkantīgie bajonetes cokoli nekā nederēja trijstūra rozetēs.

Vienas resnas egles stumbram sānā atvērās durvis un no tām izmetās laukā Vairas tantes garā zeltainā kleitā un ar blondu parūku galvā saukdama: «Gaišas Lieldienas visiem, kam ir elektrība!»

Ir tā elektrība, vai nav, netiku gudrs, jo spuldzītes nederēja. Kangara galā bija vēl viens baļķu namiņš, kurā klusi kaut kas dūca. Vai ģenerators? Uzkāpu, atvēru durvis. Nē, nevis ģenerators bet Čārlza Bebiža mehāniskais skaitļotājs, ko griež kāda cita tante sarkanā kleitā un rēķina pī ciparus. Tanti nepazinu, jo viņa bija sev galvā uzmaukusi lielu Jelgavas cukura tūtu. Par izvades iekārtu kalpoja skaitļotājam piejūgta adāmmašīna, kas pī ciparus smuki izadīja maiju mezglu rakstos un uzreiz vīgesimālājā sistēmā.