2020. gada 3. decembrī

Ar zaļu flomasteri kartē vilku apkārt pa Latvijas krasta kontūru. Rojā sanāca krietns līkums iekšzemē, lai apvilktu upes grīvu. Tālāk uz Upesgrīvas pusi ar R. gājām kājām. Smiltīs bija izlikti kaut kādi raksti no niedru atlūzām. Ieskatījos — nevis raksti, bet vesels dzejolis. Iztulkoju ro R. Pat izskaidroju, kā, viļņiem noskalojot dažas burtu daļas, ir mainījusies dzejoļa jēga.

Pēc tam pārtulkoju visas haikas, kas bija sarakstītas uz pārģērbšanās būdiņu sienām, ar krītu parakstot tulkojumu katrai apakšā. Gribējām iet tālāk, bet zvanīja mamma, kad esot mūsu plānus mainījusi un ir jau pasūtījusi Rojas krogā pusdienas.

Krodzinieks teica, ka pusdienas būšot gatavas pēc pusstundas. Rezervētais galdiņš mums nepatika, tāpēc norāvām galda virsu no kājām un samainījām ar citu. Ar visām uzkodām.

Pēc tam sākām aiz gara laika studēt uz galda izlikto lapeli ar noteikumiem par viesmīļa pārvietošanos pa ēdamzāli. Maršruts sanāca juceklīgs un nesaprotams, kā jau visi valdības pretepidemioloģiskie rīkojumi.