Sapnī devos Zilokalnu liegumā mežā zagt kritalas kurināšanai. Vispirms no zirgaploka augšup pa kalnu uz torni, tad pa kalna virsu atpakaļ uz māju pusi. Pa brikšņiem, uzmanīgi paveroties, varēja redzēt sētu. Kritalu – lielu izgāztu egļu netrūka. Cēlām uz pleciem un vilkām prom. Bija smagas.

Pamodos ar nospiestu plecu.

Pēc tam bija tā kā ziema un es grasījos mājas braukt ar elektrovilcienu. Pa kraujas leju no zirgaploka puses. Es sēdēju jūras pusē. Kalna pusē sēdēja Martas tante. Brīnījos, ka pa viņas logu redzamas pavisam citādas debesis un cits gadalaiks. Tad vilciens brauca jau kaut kur augšpusē. Un bez sliedēm. Kapu tuvumā Martas tante palūdza pieturēt pie ceļgala uz Gaviļkalnu. Mašīnists/šoferis teica, ka parasti tā nevarot, bet viņa vilcienam tomēr ir stūre un slaidi iegrieza ceļgalā. Es arī izkāpu.

Iegāju kapos. Ne pa tagadējiem vārtiem, bet citiem, kas vairāk uz avotiņa pusi. Tā kā ciemā nav morga, tad vietējie nelaiķus pirms bērēm uzglabāja turpat kapos. Noguldītus brīvā dabā uz nākamajām kopiņām. Kas nespēja sarīkot bēres, tie tā arī atstāja. Vieni bija gribējuši gan rīkot, bet nespēja iegādāt zārku, tāpēc Marija gulēja sarkanmelnā kartona kastē. Arī uz kopiņas. Kopā ar citiem sabukņīju kasti mazliet mazāku, lai lien kapā un apraku. Ar malkas pagalēm. Pa virsu saklājām sarkanmelnus papīrus, ko nostiprināju ar kaut kādu rāmi no vecas mēbeles.