Kaut kad 2011. gada oktobra otrajā pusē.

Biju kādā lielā pilsētā¹⁾ . Gāju pa pa prospektu uz rietumiem, uz jūras pusi. Pa labi palika masīva, ar pelēku granītu apšūta Ziemeļaustrumu kafejnīca, pa kreisi — Operteātris. Prospekts bija plašs, tukšs. Zēģelēja drēgns jūras vējš. Abās ielas malās bija sabūvētas greznas daudzstāvu ēkas no dzelteniem un sarkaniem ķieģeļiem. Gāju un sajūsminājos par to skaistumu. Gandrīz vai ekstāzē.

Pie apaļā torņa pagriezos pa kreisi. Garā arsenāla ēka bija skaisti restaurēta. Tikai sargu mājiņas kanālmalā vēl stāvēja pussakritušas.

Kreisajā pusē greznā jūgendstila ēkā ar lieliem skatlogiem dižojās Dienvidrietumu kafejnīca. Pilsētas centrā bija bija 4 galvenās kafejnīcas, kas bija vienkārši nosauktas pēc to izvietojuma.

Dienvidrietumu kafejnīca bija slavena ar saviem mācītajiem kaķiem. Jau no ielas skatu piesaistīja katrā skatlogā uz palodzes guļošais kaķis. Arī iekšā kafejnīcā šur tur uz krēsliņiem snauda pa labi koptam kaķim.

Kaķiem bija 2 uzdevumi. Pirmais — aizņemt vietas pie iepriekš rezervēta galdiņa. Otrais — sastādīt kompāniju un murrāt uz blakus krēsla vientuļiem kafejnīcas apmeklētājiem.

Kaķi nebija algoti kafejnīcas darbinieki un iztika no dzeram naudas, t.i. no dzeramkrējuma. Tāpēc vietējie apmeklētāji mēdza pasūtīt kafiju ar pienu vai saldo krējumu pat tad, ja bija ieraduši dzert melnu kafiju un krējumu ielēja tasītē «apkalpojošam» kaķim.