2022. gada 17. janvārī

Prasīju vietējam taisnāko ceļu no Pūņām uz Valdemārpili. Tas teica, ka ātrākais esot pa jauno viaduktu, bet skaistākais esot vecais ceļš. Tika šodien, gaiļu rudens dzenamajā dienā, diez vai tas esot izbraucams. Vīrs domīgi paskatījās mākoņos un paziņoja, ka tūlīt, pēc minūtēm 15, būšot izbraucams.

Nogriezāmies uz veco ainavisko ceļu un piestājām malā. Pa cēlu vīri garos melnos talāros, zvārguļiem skanot, ar gariem ganu spieķiem rokās dzina pretī melnu un baltu gaiļu barus. Gaiļu dzinēji raudzījās debesīs. Paskatījos arī es. No ziemeļrietumiem, klusi dūkdams, tuvojās dirižablis.

Tas nostājās gaiša tieši virs ceļa un sev apakšā atvēra lielu, zilas gaismas izgaismotu, lūkas diafragmu. No lūkas sāka skanēt ritmiska klukstēšana. Gaiļu gani piesita savus zižļus pie zemes un savēcināja rokas. Gaiļi sabijušies uzspurdza gaisā, un elektriskais spēks tos ievilka dirižablī. Lūka aizvērās. Kautuves dirižablis devās projām.

Ceļš uz Valdemārpili bija brīvs.