2002. gada 9. decembrī

Šonakt atkal bija auto un drukas tehnikas krustojums. Kreišajā pusē džipam pieslēdza fotoaparātu, labajā pusē līda ārā izdrukātas glancētas A4 bildes. Tikai ātri aptrūkās dārgais papīrs. Un dikti rakājos pa papīru kasti - tur bija visādu nejēdzīgu izmēru uzlīmes un plēves, bet fotopapīra - nekāda.

Tad vēl - sestdien skatījos kā uzņem asa sižeta filmu un režisors pa upes krastu trenkā savas aktrises. Varbūt tikai statistes. Upes bija plata. Un krasti plaši, smilšaini, gluži kā jūras krasts. It kā tā bija Daugava, it kā Ņeva. Katrā ziņā statistes bija krietni nomocītas, barā skrienot pa irdenajām smiltīm. Visas kā viens bija viendaļīgos melnos pedkostīmos. Un krietnos gados. Ar lieko svaru. Tad viena no varonēm (jauniņa, vēl gluži meitēns, kārniņa) no kaut kā slēpās. Tā kā Pils, tā kā Lt.Šmita patiltē. Bet varbūt kaut kādā sarkofāgā zem Sfinksas. Bija viņa nolādēta. Un viena acs bija izrauta.