2017. gada 21. februārī

Pils terases pusē bija izlikti galdiņi kādas konferences dalībniekiem. Runātāji stāvēja uz pašas terases un stāstīja kaut ko par skolu lietām, par kaut kādiem 120 datoriem. Pie galdiņa bijām trīs — es, Nauris un vēl kāds. Galdiņš no terases bija tālu, un mēs neko lāga nevarējām saklausīt. Tāpēc zirgojāmies par blakus lietām. Pierakstiem biju paķēris kādu agrāko laiku kopēšanas uzskaites kladi. No visa lektoru runātā un saklausītā baltajā lapā ierakstīju 3 ķeburus. Pēc tam pētījām vecos pierakstus, kas 2002. gadā nācis kopēt. Vēl uz galda stāvēja kaut kādas vecas Canon iekārtas brošūra. Aiz gara laika izšķirstījām arī to. Sāka krēslot. Nauris par brošūru noprasīja: «Vai tiešām uz vāka nav neviena četrinieka?» Un paziņojis: «Tad nu es iešu!» aizgāja.

Pēc konferences rādīja filmu. Tā kā par vardarbību pret bērniem, tā kā par bērnu vardarbību pret pieaugušajiem. Tajā kāds puika muka no lielā resnā onkuļa. Izskrēja pa pils terases durvīm. Krēsla, neviena cilvēka, nav, kur paslēpties. Zēns uzrāpās kokā. Ļaunais onkulis pa terases nogāzi meklēdams meta lokus. Pa reize iegāja pat dīķī zem ūdens. Un maita, neslīka! Pat burbuļus nemeta. Onkulis, mezdams logu, ieskrēja kokā, uzkāpa tajā un paslēpušos puiku atrada. Puika sāka atkauties no pieaugušā ar koka pannas maisāmo lāpstiņu. Un sita onkulim tik ilgi, kamēr gandrīz atcirta tam nost galvu. Atbrauca ātrā palīdzība, atbrauca miliči. Mediķi paziņoja, ka onkulis dzīvotājs nebūs un aizveda. Bet ļaunums nav no šis pasaules un galva pamazām pieauga klāt. Miliči savāca puiku, salasīja pa dīķmalu krāmus un, bez sekām nevarēs onkuļa nonāvēšanā apsūdzēt, paziņoja, ka puika ir nozadzis gramofonu. Bet atradās kāds vasarnieks, ka bija gramofonu iepriekšējā vakarā dzirdējis pa logu. Vīrs vasarnieks bija mūzikas profesors un pēc dzirdes spēja paziņot, ka gramofons nav zagts, bet vienkārši izmests. Tā izputēja arī otrā apsūdzība.