2011. gada 12. februārī

Turīgi krievu kupči ieradās Viktorijas laiku Anglijā. Viss sapnis bija tumšos, pamatā brūnos toņos. Tumšs rudens vakars. Zemi klāja bieza piemirkušu lapu kārta. Pār ielas bruģi šur tur vāju spīdumu meta retās laternas. Namu logi tumši. Vienīgās skaņas bija kailajos koku zaros svilpojošais vējš un aizsmakušas suņa rejas kaut kur tālumā.

Tirgoņi izvilka no ādas maisiem jūrā glabāto goda kārtu un saposās samta un brokāta kaftanos, greznos sermuliņu un ūdeļādu kažokos, lai šos neturētu par kādiem tukšiniekiem, un devās noīrēt sev telpas pārstāvniecībai.

Kādam tumšam un pēc skata neapdzīvota namam zirnekļu tīkliem aizausta loga stūrī atradās bija ielipināta dzeltena Post-It lapiņa ar vārdu «Izīrē».

Tirgoņi klauvēja ilgi klauvēja pie nama durvīm, līdz otrajā stāvā atvērās logs, pa to izkārās piedzēries sievišķis un ņēmās rupjā balsī skaļi gānīt iespējamos īrniekus.

Sievišķis atvēzējās, lai mestu kupčiem ar tukšo pudeli un, zaudējis līdzsvaru, izvēlās laukā pa logu. Bet palika karājamies ap vidu apsietajā virvē. Tas gan viņai netraucēja turpināt sulīgi lamāties, žagoties un rīstīties.

Tirgoņi no tik «laipnas» uzņemšanas stāvēja sastinguši kā sālsstabi. Sievišķis virs viņu galvām sāka vemt, un karādamies virvē kā muša zirnekļa pavedienā, griezās lēnām uz riņķi, tādējādi vienmērīgi nocūkodama greznos tirgoņu kažokus un zeltā izšūtos kaftanus ar savu māgas saturu.