2011. gada 1. novembrī.

Lidoju mājās ar kaut kādu leišu aviokompāniju. Lidmašīna nosēdās Rīgā, kur lielākā daļa pasažieru izkāpa. Pēc tam lidmašīna lidoja uz Lietuvu, pa ceļam nolaizdamās vairākās sīkās vietējās lidostās. Tā kā tas bija mājupceļš, pasažieri tikai kāpa laukā , nevis iekšā. Vietējās lidostas bija mazas dažādos lauku nostūros. Man arī vajadzēja kaut kur tālāk.

Pie Panevēžas lidmašīna nolaidās koši zaļā, dzeltenu pieneņu piebērtā pļavā. «Lidlaukā» bija tikai viens darbinieks — gans, kura pienākums bija laikus nodzīt no skrejceļa govis. Bet šajā reisā viņam parasti nebija ko darīt, jo tas iekrita govju atgremošanas laikā. Govis gremodamas gulēja upmalā vītolu pavēnī. Lidmašīnas nolaišanās brīdī Maira, skatīdamās pa logu, lietpratīgi paziņoja, kas tās esot Madonas zilraibās šķirnes govis. Izkāpa pieci seši leišu pauninieki ar strīpainām tirgus tašām un lidmašīnā palikām vairs tikai daži pasažieri — es, Maira, kāds sagrabējis tantuks un pulciņš trokšņainu jauniešu ar atvērtām alus pudelēm pašā astes galā.

Nākamais lidlauks bija kaut kur pie Nidas. Par to kalpoja kāda pelēkā, pārpurvotā egļu mežā izbūvēta leišu armijnieku mototrase. Nosēdušies uz daudz maz taisna posma, lidmašīna ripoja pa tās līkumiem uz izkāpšanas un iekāpšanas vietu. Pilots paziņoja, ka līdz tai esot jābrauc 80\ km.

Pamodos.