2010. gada oktobra beigās

Lidoju mājup ar lidmašīnu. Ne sevišķi lielu. Apmēram kā autobuss, ejas katrā pusē pa diviem krēsliem. Divi piloti no salona nav nodalīti ar sienu, bet turpat priekšpusē pasažieriem kā autobusā. Viens bija cienīga paskata kungs gados, otras — jauneklis balti zili rozā strīpainā džemperīti. Likās, ka viņš austiņās klausījās metālu, jo kāpēc gan tā būtu jākrata galva?

Aiz gara laika skatījos laukā pa logu. Un šķendējos, ka pat gaisā bez reklāmām nevar iztikt. Nevarēja saprast, vai logi aizstāti ar ekrāniem, vai tiem tikai pa virsu uzlikti puscaurspīdīgi LCD paneļi, bet aviokompānija redzamo izrotāja ar savu «papildināto realitāti». Tuvojoties lidostai, virs Rīgas gaisā griezās griezās mazsaprotams neglīts un neizteiksmīgs telpisku burtu sauklis. Paskatā gluži kā Windows 95 ekrāntaupītājs. Nodomāju, ka neko labāku bāleliņi «Latvijas Institūtā» par iedotajiem miljoniem, protams, iztaisīt nevar.

Lidmašīna nolaidās uz bedraina un izdangāta, balandās ieauguša skrejceļa. Nepacietīgākie pasažieri ar strīpainām turku podām metās uz izeju un lēca laukā pa durvīm, iekams lidmašīna vēl apstājusies. Es izkāpu viens no pēdējiem, kad pauninieki eju jau bija atbrīvojuši, un kātoju uz lidostas ēkas pusi.

Lidostā pie ieejas tante tādā kā sekretāre aizgaldā bargi noprasīja, vai es kaut no no datoriem ar sajēdzot, un iespieda man rokās blatu Panasonic KTX telefonu. Lai es pazvanot uz tādu un tādu numuru. Pati tante pēc tam metās kādam citam klausulē stāstīt, lai kam esot atradusi kādu, kas varēšot līdzēt. Staigāju pa lidostas uzgaidāmo zāli un paklusām telefonu ieliku piekrautos kāda onkuļa bagāžas ratiņos.

Nolēmu ieiet veikaliņā. Tas nebija vis šāds tāds beznodokļu suvenīru veikaliņš, bet kārtīgs strīpaino tašu lupatnieku lielveikals, kas lietderīgi izmato katru stūrīti. Grīda gāja slīpi uz augšu. Vietām tā bija lāpīta ar skārdu, vietām ar presēto grīdas papi. Visdzīvākajā eju krustojumā uz grīdas caurumam bija uznaglota liela apaļa plāksne ar aplī izkārtotiem sīkākiem caurumiņiem, kuros ķērās kājas. Tāda kā liela telefona ciparripa.

Preces slīpumā bija izkārtotas visai saprātīgi - zemākajā galā lētākas preces, bet jo grīdas pacēlums augstāks, jo cenas dārgākas. Skatījos pēc apaviem ziemai, bet neko tīkamu nevarēju ieraudzīt.

Pašā augstākajā galā bija veikala izeja, kur garš un līkumots pažobeļu gaitenis veda lejup uz ārdurvīm. Gribēju braukt lejā ar smalko eskalatoru, bet sajaucu līkumus un tas pārvērties par tādu kā melnu konveijera lentu, uznesa mani augšā bēniņos preču šķirotavā, kur nešķiroto strīpaino tirgussomu ielenkumā šņāca resna sieva, ka atkal kaut kādi maitas samainījuši izejas gaiteņa norādes un pircēji netiek laukā, bet simtlatniekus, kas šito čupu sašķiros viņai neredzēt līdz otrai atnākšanai. Tie nu gan labi zinot, uz kuru pusi ir izeja.

Iespiedusi man rokās kaut kādu pavirši uzskribinātu un par daktera receptei nesalasāmāku caurlaidi, sieva mani izvadīja laukā pažobeļu atpakaļ izejas gaitenī.

Gaitenī satiku tantuku, kas pukojās, ka nevarot atrast veikala ieeju. Palīdzēju to viņai atrast un pamanīju ziemas jaku, kam pirmoreiz biju pagājis garām. Gribēju pielaikot, kabīne bija pārāk šaura, lai spoguļotajās sienās kaut ko saskatītu, turklāt kabīnē bija izdegusi gaisma. Jakai kabatas jau fabrikā bija aizšūtas kabatas. Un nevarēja saprast, kādi par smagi krāmi tajās valstās.