2008. gada 9. aprīlis

Lielveikala angārs. Maz cilvēku. Tālā stūrī čubinās pāris plauktu kārtotāju. Vienīgajā darbojošajā kasē kasiere knibina nagus un lasa kriminālromānu. Es sēžu pie kases un sastādu pirkumu sarakstu. Kad saraksts gatavs, dodu to kasierei un nolieku groziņu. Lai šī skaita kopā. Kasiere sāks skaitīt un es pamanu, ka manos pirkumos ir arī svešas lietas. Piemēram “Klusa miega filtrs” par Ls 17,20. Izskatās pēc mazas taurītes, kam platais gals aizrestots. Aiz restītēm kaut kādi filtra audumi. Varētu būt gaisa filtrs kādam karburatoram. Kasiere iesit kodu un miega filtru žigli iepako necaurspīdīgā pelēka papīra maisiņā. Kases aparāts rāda: “Kods — 666, nosaukums ‘netiek uzrādīts’”. Es aptveru, ka “Klusā miega filtrs” ir intīmprece. Un pēkšņi saprotu tā jēgu. Uzparikte ir piespraužama pēcpusei ,lai filtrs filtrētu cilvēka gāzu trokšņus un smaku.

Pamodos no tā, ka jau miegā sapratu kādas stulbības sapņoju!

Zirņus un neko tādu ēdis nebiju.

Tā kā biju mantojis, tā kā nopircis bijušā apakšējā kaimiņa dzīvokli. Ar visu mantību – mēbelēm ,grāmatām. Skapjos karājas vēl agrāk mirušās saimnieces kleitas. Grīda nolupusi. Griesti nolīmēti ar tumšbrūnām tapetēm. Ko var no veca onkuļa gribēt! Guļu uz dīvāna, bet kaut kādi traucē. Grib tikt iekšā. Bet man ir ērti gulēt. Un te varu gulēt! Lai arī apzinos, ka man taču gulēšanai labas ir pašam savas mājas. Bet uz tām vēl jāiet. Kāpēc, ka tepat ir labi. Un pavisam likumīgi. Lai tie tur ārā nemaz aiz durvīm negrabinās. Nelaidīšu!

Sāku pārcilāt dzīvoklī pamestās lietas. Tantes puķainās sintētiskās kleitas neder pat ugunskuram – nedegs. Onkuļa pavisam labās un smukās ziemas pufaikas arī man nederēs. Tiešā nozīmē, jo par lietu. Cilāju grāmatplauktus. Te gan ir kas interesants. Viena otra bērnībā lasīta zinātniskās fantastikas grāmata. Viena otra agrāk neredzēta. Pavisam maziņa grāmatiņa, kurā stāstīts par cilvēku, kam nav bijis interesanti viņpasaulē. Paceļu no tās acis – bijušais dzīvokļa saimnieks sēž man pretī un miedz ar aci. Tā esot ar. Viņam tur ne pavisam neesot interesanti. Viņš tikai iegriezies, lai grāmatiņā blakus autoram, kas tik trāpīgi patiesību aprakstījis, uzlikt arī savu autogrāfu. Bet es varot dzīvokli paturēt, jo viņam nevajagot. Viņš tagad ceļošot pa pasauli. To kā tur ir viņpasaulē ir, neesot nekādas jēgas stāstīt, jo es, nebūdams miris, to tik un tā nesapratīšot. Nedarbojas tur mūsu termodinamika, neesot entropijas. Fizioloģija arī esot citādāka – nepastāvot nedz miegs, nedz ēšana. Tā visa vietā esot citas lietas un būtības, bet to izskaidrot man neesot iespējams. Gan pats reiz redzēšot. Bet viņam tur tik un tā neesot interesanti. Atā!

Turpinu pārrevidēt mantotos krāmus. Tā kā jau man ir palīgi. Atbīdot virtuves skapīšus, atrodam grāmatu, kam izgrieztas lapas narkotiku slēpšanai. Esot te pie vientiesīgā onkuļa piestaigājuši šādi tādi nakšņotāji. Uzreiz taisītās ekspresanalīzes parāda, ka grāmatā kulītes slēpti kaut kādi izkaltēti Amazones kāpuri, ko izmanto par izejvielām tālākai pārstrādei.

Kas bija tālāk, neatminos.