2008. gada 28. aprīlī

Kādas vecpilsētas laukumā ganījās smagi un noēdušies baloži, kas nelidoja. Kad baznīcas pulkstenim tuvojās laiks sist stundas, tie cienīgi tipināja uz laukuma malu un lēca augšā pa īpašām redelēm, lai, satupušies uz jumta korēm, torņa zvana pavadībā dziedātu sērīgus korāļus.

Iegāju lielā namā un staigāju pa tā zālēm, galerijām. No katra nama loga laukums bija redzams citā diennakts laikā un pat citā gadalaikā. Ja apgāja riņķī kādai kolonai vai arī, ieķeroties un iešūpojoties garā atsperē iekārtā lampā, pārlēca uz citu zāles galeriju un balkonu, nams atradās tai pašā vecpilsētas laukumā, bet jau citā laikā.

Kad sapratu, ka esmu pavisam apmaldījies, pamodos.