2016. gada 17. augustā

Pamestā un slēgtā lauku kultūras namā mazliet jucis pensionēts kinomehāniķis ik vakaru gāja tukšai zālei «rādīt filmu». Vienmēr vienu un to pašu fragmentu ar dejotāju.

Vīrs atnāca, sakārtoja un pārtina iepriekšējā dienā pamesto filmu un atkal uzlika to rādīt. Kinoprojektors bija izregulējies, gaismas kūlis nemaz netrāpīja uz ekrāna. Zirnekļu tīkliem aizaustais objektīvs spēja tikai mest bālus tēlus uz neslaucītās zāles grīdas. Vīrs stāvēja pie blakus lūciņas uz skatījās uz dejotājas ēnu zālē.

Filma bija izkaltusi un viegli trūka. Projektors vienmēr beigās norāva nelielu gabaliņu. Tā ik dienu rullītis palika arvien īsāks un īsāks. Parasti aizsapņojušais vīrs, trūkstot pēdējiem filmas kadriem, no trokšņa sarāvās, norāva elektrosadales kloķi un izmetās no kinobūdas laukā, aizcirzdams durvju atslēgu.

Lai nākamajā dienā nāktu atkal. Un atkal vērtos dejotājas neskaidrajā stāvā uz putekļainās zāles grīdas.

Filmas gabals ar katru reizi kļuva arvien īsāks. Bet dejotājas stāvs — arvien skaidrāks un skaidrāks. Bet vecais kinomehāniķis to nemaz neievēroja.

Pēdējā vakarā vīrs bija tā aizsapņojis, ka lentas beigas nemaz nepamanīja. Tās gals samežģījās, no augšējās spoles nobruka gara cilpa un uzkrita vīram kaklā.

Projektors, rāmi tarkšķot, vīru nožņaudza. Bet tukšajā zālē jau stāvēja dzīva un apmulsusi dejotāja. Burtiski izkāpusi no «Bajadēras».