2013. gada pirmajā nedēļā

Grāvmalā pie autoceļa V1371 rūpīgi kašāju no zemes ārā sarūsējušas mazbānīša pārmiju atliekas. Lieko rūsu gan skrubināju nost ar nazi, gan lūkoju nodauzīt pret ceļmalas akmeni. Pārmiju atliekām bija ļoti liela vēsturiska vērtība, jo Pirmajā pasaules karā pie tās brīvprātīgo dienestā jaunībā esot dežurējusi lielkņaziene tāda un tāda (fotogrāfija bija pielikta klāt). Pēc tam ceļa pretējā malā pie atzara uz «Galotnēm» pamanīju otras pārmijas. Daudz labāk saglabājušās, ar vecu, satrupējuši dēli piesegtas. Lai noceltu dēli, pabāzu zem tā plaukstu un sataustīju tur „īpašo pasaules šķirbu“. Pasaules šķirba bija kaut kas līdzīgs šķirbai starp diviem dīvāna matračiem. Tikai daudz garāka, jo tā stiepjas pāri visai pasaules esībai. Vilku roku pa šķirbu pāri ceļam, pāri mežam līdz pat piesnigušajam Sabdagu klajumam un tajā uzceltajai armijas teltij. Tur kur pasaules šķirba šķērsoja telti, tās grīdā bija īpaši nostepēta vīle. Vienā pusē šķirbas vīlei grīdas segums bija 2 kārtās, otrā — tikai vienā kārtā un cauri spiedās sasalušās zemes kukuržņi. Šķirbai bija kaut kādas „izo…“ īpašības. Ne izobāta, ne izobāra, bet kaut kas izo-caurvēj… Aizdzinu telts iemītnieku uz kaimiņu ciemu paskatīties svešvārdu vārdnīcā, ko tas izotermins īsti nozīmē. Mazā taupības krāsniņa vējainajā klajumā telti nespēja lāga piekurināt. Tests bija greiza un kūkumaina. Mēģināju telts sienas un jumtu labāk nostiept, bet tās pieskārās nokaitētajai krāsniņai un vienā švirkstienā sakusa kunkulī.