Pa daudzām dienām bija daudz un dikti.

Daļa pagaisusi pavisam, daļai palikusi tikai vispārējā jēga. Citi vairs neliekas tik spilgti, lai būtu patikšana pierakstīt.

Uz kaut kāda pusizmirušas planētas, kur teju nekas neauga, plānas sniega kārtiņas klāti bija blīvi izmētāti apaļi pauguri, četrstūraini kluči smagās automašīnas lielumā un sīkākas kastes. Tās visas bija no kādas izmirušas civilizācijas palikušas energoiekārtas. Un pētnieki nu tās tagad pētīja. Mazās kastītes ar resniem kabeļiem pa trim bija pieslēdzamas pie lielajām. Tās savāca no apkārtējās biosfēras enerģiju. Diemžēl patēriņš bijis ļoti neefektīvs un planēta izmirusi izsūkšanas dēļ. Un pēdējie 4 pelēm līdzīgie civilizācijas pārstāvji ielavījās pētnieku kuģī, lai pārceltos uz Zemi.

Vēl kolēģe deva man vienu latu par kaut kādam puķēm. Es negribēju ņemt, jo par puķēm nevarot maksāt. Bet viņa uzstāja, ka maksāšot gan, jo kopš esot pa kluso salīgusi ar vietējo veikalnieku, lai kukuļos sanestās alkohola pudeles saliek no jauna veikala plauktos, esot brīvi līdzekļi.

Vēl vienu nakti konspektēju garu traktātu «Kā ar domu spēku ieziest durvju atslēgā kaņepju sviestu». Laikam zemapziņa deva vērtējumu sapņu saturam