2009. gada augusta priekšpēdējā nedēļā

Ceļa malā visa ciema garumā bija metāla sastatnes, kas pilnas ar plātsmaižu, pīrāgu un bulciņu restēm un plātīm. Nebija, kur pagulēt. Beidzot atradu tādu plānāku un caurumaināku plātsmaizi, ko nebija žēl, noslidināju nost un pretim skolai uzrāpos augšā uz plaukta gulēt.

Kopā ar Alni peļņas nolūkos gāju purvā lasīt gailenes.

Tiesas zālē grasījās tiesāt kādu kino par īstenības sagrozītu atspoguļošanu. Bet pirms tam prokurors paziņoja, ka nekam nederot zāles durvju sargi. Un viņš to varot pierādīt. Prokurors paņēma virtuves strādnieka ratiņus netīro trauku vadāšanai, aiz tiem pietupās, uzmauca galvā vecu noplīsušu šņorzābaku un, klupšus krišus brizdams pa kinoskatītāju kājām, ieskrējās, lai, sardzes vīru nepamanīts, starp viņiem izslīdētu laukā no zāles. Sargi nemanīja ar, jo kurš gan pievērš uzmanību kaut kādiem rūķiem - ķēķa apkalpotājiem.