Reiz viena tante bija pamanījusi, ka manas vecāsmammas vecāmamma (Barba Pētersone) kādu brīdi nav bijusi mājās un prasījusi, kur tad kaimiņiene bijusi.

— Tepat līdz Rīg'!

Tas nozīmē, ka no Usmas līdz Tukumam ar kājām (tajos gados vilciens līdz Ventspilij vēl nav bijis izbūvēts), no Tukuma uz Rīgu ar vilcienu. Un tāpat atpakaļ.

Vēlāk mana vecāmāte 1913. gadā uz Rīgu brauca jau ar mazliet lielāku komfortu:- līdz Tukumam ar zirgu, tad ar vilcienu. Tas bija viņas pirmais brauciens Rīgā. 18 gadu vecumā.

Ap to pašu laiku — vēl pirms 1. Pasaules pasaules kara — vasarā pēc Jāņiem, kad vēži sāk nākt viņas tēvs (mans vecvectēvs Janis Ešenvalds) vedis uz Rīgu uzpircējam Ķezberim (resnā Garozas prototips V.Lāča romānā «Zvejnieka dēls») ezerā pie Viskūžsalas ķertus svaigus vēžus. Vēži bijuši rūpīgi nātrēs salikti, bet tik un tā dikti karstajā laikā iesmirduši vēl līdz Tukumam netiekot.

Neko darīt! Vēžus krūmos, zirgu riņķī un brauc atpakaļ. Laiks, darbs un iecerētā peļņa vējā.