Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Dabiskas izpausmes
2014. gada 17. martā
Ēdu no krūma upenes. Sulīgas, pārgatavojušās. Pēc tam gāju plūkt ķiršus. Tā kā no sveša koka, tad turējos tam vienā pusē, lai īpašnieks no mājas nepamana. Ķirši bija kārtīgi noputējuši baltiem lielceļa putekļiem, bet tas netraucēja aizgūtnēm rīt.
Kaut kādā kompānijā braucu ar jahtu. Pie Ventspils piesējās apsardzes kuteris un aicināja braukt krastā. Labi vien bija, jo sāka celties pamatīgi viļņi. Ostas mājā sasēdāmies visi rindā uz gara sola pasu pārbaudei. Tā kā man pase bija kārtībā, nosēdos priekšpēdējais, pirms kapteiņa. Lai pirmie iet tie, kam kādas problēmas, varbūt varēs piemuļķot vēl nenokaitināto ierēdni. Viens vīrs pasu ierēdnei žēlojās par grūto bērnību, par brāli, kas slapinājis gultā. Es sāku domāt, vai gaidīt pasu rindā, vai aiziet uz tualeti. Tā stāvēja turpat vestibila kāpņu laukumiņā. Tāda kā šaura dušas kabīne. Pateicis ierēdnei, ka man viss kārtībā, ka brauciens ir parasts izklaides brauciens un es uz jahtas izmēģinu pavāra amatu, gāju uz tualetes kabīni. Tā bija tik šaura, ka iespraucoties knapi var durvis aizvērt. Un matētie stikli arī pārāk caurspīdīgi, lai izmatotu publiskā vestibilā. Labāk iešu citur.
Mežā ar abām rokām plaši šķirstīju biezas papardes un meklēju cūku pēdas. Paparžu lauces vidū bija izspārdīta grants čupa. Plašiem vēzieniem pamēģināju, cik viegli grants, rokas ķerta, lido uz visām pusēm. Skaidrs, ka to izspārdījušas aitas, aizstāvoties no vilkiem — nevienam pelēcim vairs nekāro aitas ciska, ja acīs lido grants.
Mūku atturība
2012. gada 2. janvārī
Garā un šaurā zālē pie klātiem galdiem sēdēja mūki, mūķenes un citi melnsvārči un mielojās ar sautētām saknēm, klāt piedzerdami skābu vīnu un turēdami galda runas par veselīgu dzīvesveidu un atturību. Man ar bija vieta pie galda. Pagaršoju – saknes bija sājas, vīns pagalam skābs.
Kad rāceņi, burkāni un kāļi bija notiesāti, atnesa saldo, kam klāt pasniedza saldu un garšīgu vīnu. To nobaudījuši, mūki un mūķenes kļuva pagalam līksmi un metās dejot.
Tajā konfesijā, kam mūki melnos talāros un mūķenes sutanās no rudi raiba mēbeļu auduma, bija ļauta lielāka tuvība un viņi dejoja cieši apskāvušies. Bet konfesijai, kura valkāja augstas tūtveida cepures, apskauties vai sadoties rokās nebija ļauts. Tāpēc viņiem vajadzēja vienam otru ļoti uzmanīt, lai iznāktu saskanīga pāra deja. Rezultātā viņu dejošana izskatījās pagalam erotiska.
Devos projām, jo laikus bija jātaisa avīze. Kamēr lidostā pētīju kustības sarakstu, man teica, lai ejot uz to lidmašīnu, tur viena vieta uz Rīgu vēl esot brīva. Paskatījos un atteicos. Lidmašīna bija maziņa, virsma pārklāta ar pūkainu dzeltenu materiālu. Ar tādu cāli es nelidošu! Labāk pagaidīšu 55 minūtes līdz nākamajam reisam. Vai varbūt 55 bija biļetes cena?
Gaidīdams izgāju laukā apskatīt gar skrejceļu malām izkārtoto dārzkopības izstādi.
Pazemes transporta mezglā
2009.gada 22. oktobrī
Braucu mašīnā, sēdēju uz aizmugurējā sēdekļa kopā ar kaut kādu dāmu.
Bet šoferis laikam bija greizsirdīgs un pārtrausās uz aizmuguri un iesēdās vidū. Mašīna gan turpināja braukt. Šoferis dīdījās, dīdījās un tā vien šķita, ka kādu no mums izgrūdīs laukā pa durvīm. Tā kā tuvojās pilsēta, ietiecu viņam pārvākties tomēr atpakaļ pie stūres, jo ceļu policija par šitādu braukšanu var uzlikt sodu.
Īsto krustojumu nevarējām atrast un iebraucām kaut kādā lauku sētā. Vaicājām ceļu. Mājas bija celtas tādā kā bļodveida zemes ieplakā un sētā valdīja liels karstums. Saimnieks, pirms stāstīt pareizo ceļu, nepilngadīgos no sētas izraidīja. Pa sētmales kraujā iebūvētām greizām durvīm.
Pareizais ceļš, izrādās, tālāk gāja pa tuneli, kura brauktuve bija izdangāts smilšu ceļš. Tā kā tunelis veda uz leju, visi ērti un ātri varēja tik uz priekšu, rindiņā cits aiz cita šļūcot par iebraukto risu uz dibena.
Tuneļa galā bija pazemē izbūvēta robežkontroles iestāde. Tā kā līdzīga lidostai.
Pasu kontrole sēdēja tādā kā lielveikala kasē un veikli zīmogoja iedotās pases, katrai violetajai komplektā izsniedzot pa zilai. Tas viss notika tik ātri, ka kontrolierei rokas zibēja kā vējdzirnavu spārni.
Aiz pasu kontroles kāda jaunkundze svešā valodā centās izspiest 26 eiro papildus maksājumu. Viens no ceļabiedriem centās no maksājuma izvairīties, uzrādot izziņu, ka ir pusakls. Iekasētāja uzreiz atrada cenrādi un noteikumus braila rakst, ko pusaklais rūpīgi izlasīja, braucot pa papīru ar … degunu. Kamēr viņš pētīja noteikumus, paņēmu iekasētāju zem rokas un devos pastaigāties par “lidostas” zālēm.
Gvelzām kaut kādus niekus. Katrs savā valodā, bet kaut kā sapratāmies. Es centos iestāstīt, ka man ļoti patīk pētīt izkārtnes svešvalodā.
Tad paziņoja, ka ir laiks no muitas saņemt bagāžu. Bagāžu izsniedza pa lodziņu maza, šaura gaitenīša galā. Bagāžas logam priekšā bija organiskā stikla plāksne, ko muitnieks no otras puses izdauzīja ar īpašu elektrisku rokas atskaldāmo ierīci. Tad tika izmesta viena soma. Un lodziņam priekšā aizkrita jauna organiskā stikla plāksne un viss sākās no gala.
Bagāžas saņēmēji, sargādami kājas rāvās pie sienām, jo izdauzītās loga plāksnes cita pēc citas grabēdamas brauca lejā pa šaurā gaiteņa pakāpieniem.
Tik un tā visi priecājās, ka bagāža muitai izgājusi cauri tik ātri. Es teicu Faselam, kas bagāžu pavadīja, ka viņš ir paveicis īstu varoņdarbu. Fasels prasīja: «Kas ir ‘varoņdarbs’?». Tik un tā priecājos, ka viņa latviešu valodas zināšanas ir uzlabojušās un viņš spēj jau izteikties vienkāršos teikumos.
Jūras lietas
2012. gada jūlija sākumā
Kāds muižnieks kaut kur Zemgalē, būdams jucis uz jūras lietām, bija uzcēlis bāku. Un pietiesājis tās uzturēšanu no valsts, jo varēja pierādīt, ka bāka ir izglābusi jūrniekiem dzīvību. Patiesībā izglābtais bija jēgu nodzēris kapteinis, kam tumsā bāka bija līdzējusi izkārpīties no aizauguša linu mārka, kur šis pilnās burās no kroga bija iemeimurojis.
No dzeltenīga smilšakmens celtā bāka, kas ļoti atgādināja iestiklotu Āgenskalna ūdenstorni, slējās plaša kviešu lauka vidū. Nu jau gids, nevis muižnieks rādīja, ka terases franču logos esot ievietoti speciāli stikli, kas ļaujot redzēt Liepājas jūrmalu. Patiesībā īpatnēji uzpūstajos stiklos nebija nekā vairāk kā nošņurkuši kuģu modeļi, kādus rokdarbnieki liek pudelēs. Un varbūt sauja sprāgušu mušu.
Vienas durvis pa tiešo no Zemgales vedot uz Liepājas jūrmalu. Izgāju pa tām un tiešām biju pie jūras. Gan ne pludmalē, bet slapjajos alkšņu brikšņos. Par Liepāju liecību nebija. Alkšņos līkumoja brūngana upe. Pa upi laiku pa laikam kārtīgas fūres ātrumā aiznesās ķeburainas sakņu siekstas. Pat skaņa bija kā garām pabraucošais fūrei un ar labi saklausāmu Doplera efektu.
Viesnīcas gals
2009. gada 11. maijā.
Lielā pilsētā ar daudziem kanāliem un visai nedrošiem dūņu pamatiem bija uzbūvēts liels, liels viesnīcas un restorānu debesskrāpis. 27. stāvā pamatīgi piesmēķētā ēdamzālē pie galdiņiem sēdēja pa retam viesim, orķestris spēlēja smeldzīgu džezu. Bet gaisā virmoja viegli slēpts nervozums.
Kāds viesmīlis vai pavārs pie tāda kā servējamā galdiņa drudžainām kustībām grieza gabalos cepeti. Nevienādos gabalos. Pie apaļa galdiņa aiz kolona palmas pavēnī dekadentisks, apbružājies jauneklis strēba jau kuro tasīti melnas kafijas un kūpināja tievas, garas un smirdīgas cigaretes. Pelnus viņš birdināja jau izdzertās kafijas tasītes dibenā. Slapjie pelni nelabi smirdēja. Viesmīlis nometa cepeša griežamos rīkus, paķēra smēķējamos piederumus un piedāvāja cigarešu smirdinātājam otru, tīru un sausu pelnutrauku. Un smaržīgus cigārus.
No blakus galdiņa piecēlās viegli mālēta jaunava taisnā kleitiņā ar lencītēm un turbānu galvā, skaļi paziņoja, ka viņai laikam šampanieša pietiek, jo rādoties šķība grīda. Viņa iešot uz numuru. Grīda tiešām bija mazliet šķība. Jaunava izgāja vestibilā un izsauca liftu – viscaur stiklotu šauru vienvietīgu kabīni un gribēja braukt uz numuru 40. stāvā. Lifts atteicās augšup braukt. Tad jaunava nospieda pirmā stāva pogu. Lifts nozvanīja un arī nekur nekustējās. Piesteidzās gaiteņa pārzinis un ieteica nobraukt uz 4. stāvu. Tur palīdzēšot.
Jaunava nobrauca un iznāca 4. stāva vestibilā. Aiz logiem un kāpnēs stāvu zemāk skalojās ūdens. Jaunavu gādīgi izveda uz 4. stāva terases un iesēdināja laivā. Krēsloja, lija auksts rudens lietus. Viesnīcas tornis bija līdz 4. stāvam iegrimis ūdenī un nedaudz sašķiebies. Viesnīca evakuējot savus iemītniekus paklusām un bez steigas, lai neizraisītu paniku un nesabojātu savu labo slavu.
Nākamais pasažieris bija plecīgs jūras vilks eļļota audekla jakā. Viņš nosēdās pie airiem un piedāvāja jaunavai pārsēsties laivas priekšgalā. Jaunava atteicās. Viņa neesot nekāda baltrocīte, bet lauciniece, protot gan govi slaukt, gan sienu dakšot. Un, ja neairēšot, plānajā kleitiņā nosalšot. Dziļi iegrimusī platā laiva slīdēja pa putās sakulto ūdeni. Abi divatā airēja, kamēr jau krietni dziļāk iegrimušais viesnīcas tornis, laivai iegriežoties citā kanālā, pazuda aiz kvartāla stūra. Un lietus čaboņā noklusa smeldzīgais džezs no restorāna zāles logiem.
