Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Maksāšas līdzekļi
2013. gada 16. aprīlī
Nesu remontēt pulksteni. Lielu modinātāju metāla korpusā ar 2 zvana kupoliem. Bet pulksteņmeistars Talsu «Bumbieru» veikalā savā kioskā gulēja.
Tad pirku pārtikas veikalā — tajā lielajā šķūnī, kas Talsos uzcelts mazdārziņos — kāpostgalviņu. Makā naudas nebija un devu kasierei sagrieztas sīpolu ripiņas. Kasieres skatījās un teica, ka vēl nepietiek. Pieliku klāt vēl pāris sīpola strēmelītes, tad pietika.
Nepieņemto dvēseļu baloži
2008. gada 28. aprīlī
Kādas vecpilsētas laukumā ganījās smagi un noēdušies baloži, kas nelidoja. Kad baznīcas pulkstenim tuvojās laiks sist stundas, tie cienīgi tipināja uz laukuma malu un lēca augšā pa īpašām redelēm, lai, satupušies uz jumta korēm, torņa zvana pavadībā dziedātu sērīgus korāļus.
Iegāju lielā namā un staigāju pa tā zālēm, galerijām. No katra nama loga laukums bija redzams citā diennakts laikā un pat citā gadalaikā. Ja apgāja riņķī kādai kolonai vai arī, ieķeroties un iešūpojoties garā atsperē iekārtā lampā, pārlēca uz citu zāles galeriju un balkonu, nams atradās tai pašā vecpilsētas laukumā, bet jau citā laikā.
Kad sapratu, ka esmu pavisam apmaldījies, pamodos.
Trakonama topoloģijas slazdi
2013. gada 3. aprīlī
Ļoti grūtās dzīves dēļ biju aizgājis uz trakonamu. Kamēr dakteris bija aizņemts, nosnaudos patumšā gaitenī uz ādas dīvāniņa. Pagulēju, pagulēju un apnika. Nolēmu iet mājās. Pie izejas satiku Daigu. Ko nu darīt? Šitādā vietā esam tikušies! Tomēr apsveicinājos un reizē gājām mājup.
Izejas vārtus bija aizbarikādējis melns «Ford T» automobilis, kurā sēdēja vairāki zili skūti, tumši dienvidnieku burlaki lielās žokejcepurēs. Knapi paspraucāmies garām un, lai izvairītos, pagriezām laikam uz nepareizo pusi. Auto apgriezās un tik un tā lēni brauca pakaļ. Steidzāmies pa šķūnīšiem nobūvētajām, smilšainajām ielām prom, kamēr atkal nonācām trakonama sētā.
Bet tad sapratām, ka esam sajaukuši ambulatorās puses sētu ar saimniecisko, un, kad izgājām cauri vestibilam, atradām ceļu mājup.
Kvintesatoru pārprogrammēšana
2015. gada 18. februārī
Sapnī Transpondējošās terīnes ielā kādā veikaliņā pie Svētā Ekspedita baznīcas varēja pirkt lētus kvintesatorus, proti, tāda uzpariktes, kas ļauj no ātra un sarežģīta teksta izlobīt jēgu vienkāršiem vārdiem. Uzpariktes bija ļoti iecienījuši tuvēja teoloģiskā semināra studenti, lai izlobītu jēgu no reliģiskajiem ūdensgabaliem, un pensionāru tantuki, lai spētu sekot līdzi televīzijas ziņām un valdības izdotajiem likumiem.
Tā kā kvintesatorus ražoja ķīnieši, tie bija viegli pārkonfigurējami arī citādām vajadzībām. Jaunatne, meklējot sev otro pusīti, tos izmatoja satiktās personas patiesā rakstura noskaidrošanai. Diemžēl kā jau ķīniešu mantai, nebija aizsardzības pret nepareizu izmantošanu un šādi konfigurētus kvintesatorus varēja lietot tikai brīvā dabā, tālu no elektriskām, mehāniskām, elektroniskām vai visādām citādām sarežģītām ietaisēm.
Skolēni, protams, par to nepadomāja, un klasē ienests būtību un trūkumu izcelšanai iestādīts kvintesators tikai pastiprināja dzirksteļošanu elektrības rozetē, un skolā izsita drošinātājus. Sākās vispārējs juceklis, ko aprakstīt nespēju.
Laipnā angļu namsaimniece
2011. gada 12. februārī
Turīgi krievu kupči ieradās Viktorijas laiku Anglijā. Viss sapnis bija tumšos, pamatā brūnos toņos. Tumšs rudens vakars. Zemi klāja bieza piemirkušu lapu kārta. Pār ielas bruģi šur tur vāju spīdumu meta retās laternas. Namu logi tumši. Vienīgās skaņas bija kailajos koku zaros svilpojošais vējš un aizsmakušas suņa rejas kaut kur tālumā.
Tirgoņi izvilka no ādas maisiem jūrā glabāto goda kārtu un saposās samta un brokāta kaftanos, greznos sermuliņu un ūdeļādu kažokos, lai šos neturētu par kādiem tukšiniekiem, un devās noīrēt sev telpas pārstāvniecībai.
Kādam tumšam un pēc skata neapdzīvota namam zirnekļu tīkliem aizausta loga stūrī atradās bija ielipināta dzeltena Post-It lapiņa ar vārdu «Izīrē».
Tirgoņi klauvēja ilgi klauvēja pie nama durvīm, līdz otrajā stāvā atvērās logs, pa to izkārās piedzēries sievišķis un ņēmās rupjā balsī skaļi gānīt iespējamos īrniekus.
Sievišķis atvēzējās, lai mestu kupčiem ar tukšo pudeli un, zaudējis līdzsvaru, izvēlās laukā pa logu. Bet palika karājamies ap vidu apsietajā virvē. Tas gan viņai netraucēja turpināt sulīgi lamāties, žagoties un rīstīties.
Tirgoņi no tik «laipnas» uzņemšanas stāvēja sastinguši kā sālsstabi. Sievišķis virs viņu galvām sāka vemt, un karādamies virvē kā muša zirnekļa pavedienā, griezās lēnām uz riņķi, tādējādi vienmērīgi nocūkodama greznos tirgoņu kažokus un zeltā izšūtos kaftanus ar savu māgas saturu.
