Atkal vajag sapņu tulku!
1) Redzēju, ka Smaida nevar no Gulbju dīķa kanāla izgriezt iesprūdušu tankkuģi.
2) Vizitējošam arhibīskapam bija dators ar 3 CD/DVD iekārtām, bet nevienas tukšs ripas. Atvilktnē glabājās tukši vāciņi ar uzrakstu „Harry Potter“. Paša diska atkal nekur nebija.
2009. gada 16. martā
Sapnī biju bibliotēkā. Izvēlējos grāmatu. Uz brūna vāka balta marmora medaljons zeltītu caku ietvarā. Uz medaljona grāmatas nosaukums — «Labās kājas čība».
Atvēru un sāku pirmo teikumu: «Labās kājas čību es patapināju no dāsnās sirds, svētā tēva .. »
Pamodos. Nezin, par ko tā grāmata ir?
2014. gada 29. septembrī
Upes krastā, ozolu pavēnī taisīju pusdienas partizāniem. Astoņas porcijas ar 3 ēdieniem. Tā kā nebija zināms, kad viņi no savām partizānu gaitām ieradīsies, lai zupu ilgi saglabātu siltu, salēju to 4 smagos čuguna pletīzeros. Augšā ozola žāklē bija iesprūdusi resna, krinolīnā tērpta dāma, kas žēlojās par savu grūto stāvokli. Žēlabas par iesprūšanu viņa izdziedāja «Esulti pur la barbara» melodijā no Doniceti «Mīlas dzēriena». Žēlabu dziesma gan viņai netraucēja ar lorneti enerģiski kult nekaunīgu melnu emorunci ar rozā ausīm, kas, man nozadzis partizānu kotleti, bija uzskrējis augšā kokā to notiesāt.
2014. gada 21. decembrī
Krogā uz divu valstu robežas bija iegriezies pārnakšņot ķēniņš, kas brauca ciemos pie kaimiņu ķēniņa. Pusdienās ķēniņš sev pasūtīja varžu kājiņas. Bet krodziniekam varžu kājiņu nebija. Tāpēc viņš ielika ūdens bļodā sētsvidū ūdensrozi, iesēdināja bļodā vistu un ņēmās to hipnotizēt, Dona Baizilio Tenku ārijas meldiņā dziedot «Maza, maza vardīte, kvā, kvā, kvā…». Vista no dobjā basa iegrima transā un noticēja, ka ir varde. Un krodzinieks šņaks, ar līku turku zobenu galvu tai nost.
Un ķēniņš vien nevarēja noslavēt tās puses purvu lielās un garšīgās vardes.
2013. gada 25. novembrī
Maģiskās fakultātes studenti bija nočiepuši kādam dekoratīvo putnu audzētājam īpašas dekoratīvās sugas vistiņu un fakultātes dārzā kaut kādu ļoti retu garšsakni. Un pa kluso izvārījuši sev zupu. Turklāt nevis uz parastā plīts, bet uz laboratorijas degļa maģiskās uguns, ko nu gan pavāri nelieto.
Dekoratīvās vistiņas parasti katlā nemēdz likt. Īpašā garšsakne ir tik dārga, ka to virtuvē neatrast. Tikai aptiekās un vēl ķēniņa šefpavāra krājumos, bet tas zina, kā un ko taisīt. Bet tagad abas lietas, sastapušās kopā podā uz īpaša uguns, draudēja radīt kaut ko bīstamu.
To uzrādīja maģiskās drošības dienesta pašrakstītāji. Un operatīvā brigāde metās pārtvert zupas podu, pirms tas izēsts. Studentus nokaunināja gan par vēderkāri, gan par sliktu mācīšanos. Vistiņas un garšsaknes zagšanas pierādīšanai saķēra pa bēniņiem baložus un nolasīja to atmiņu (tas mūsu videonovērošanas vietā). Bet trekno zupiņu izlēja izlietnē, jo tā bīstama tikai vēderā, pēc ieēšanas kaut kā īpaši saistoties ar iekšām.
Tas, ka zupiņa tikpat akmenscieti saistās ar kanalizācijas caurulēm, ir pat labi. Būs sargam mācība tīrīt caurules, nevis pa naktīm gulēt un fakultātes dārzu nepieskatīt!