Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Vingrinājumi ar karti
<olmap id=„olmap1“ width=„500px“ height=„300px“ lat=„57.50945“ lon=„22.34634“ zoom=„16“ statusbar=„1“ toolbar=„1“ controls=„on“ poihoverstyle=„1“ baselyr=„OpenStreetMap“ kmlfile=„:emuari:iela.kml“>
</olmap>
Pasta sūtījumi un sekretāres darbs
2011. gada 29. maijā
Nodevu pastā sūtīšanai uz Odesu melnu 21„ krāsaino televizoru. Pastniece, iemērkusi spalvu tintē, viegli aizpildīja veidlapu ar skaistām stenogrāfijas cakām, jo bija mācījusies Smoļnija institūtā.
Par pakojumu kastē biju izmantojis celofāna kulītēs sabāztas lupatas. Un pastniece sāka kaut ko gvelzt par neatļautu mēteļu kontrabandu.
Agrāk pastniece strādāja par kaut kāda partijas vadoņa sekretāri. Vadonim bija paradums izbraukt vizītēs uz reģioniem ar speciāli pielāgotu tvaika lokomotīvi, ko pats vadīja. Ērtībai lokomotīves kabīnē viņam bija liels un ērts krēsls kā pie friziera vai zobārsta. Un nabaga sekretārei bijusi vieta piesēsties tikai uz stūrī noliktās atkritumu tvertnes. Ir tad vienmēr bijis jālēkā – te kafiju pasniegt, te atbrīvot ceļu miskastē lidojošai ābolu serdei. Tāpēc šī arī pārgājusi strādāt mierīgākā darbā uz pastu.
Vilšanās par slikto ražu
2011. gada 20. jūlijā
Kaut kur pie Jelgavas šķidros, mālainos dubļos Zemgales dubļos ņēmu rozā šķirnes kartupeļus divatā ar kādu melnā talārā tērpušos katoļu bīskapu. Bīskaps teica, ka dievs esot parūpējies par ražu un mums tikai jāprototies to saņemt. Bet es šaubīgi skatījos, ka no ražas nu galīgi nekā nav – ik pa metram pa kādam retam kartupelītim.
Romantisks pāris
Kur zvēri dzied kvartetā, gadījās autobusā vairākas reizes redzēt ģimeni. Piektdienas vakarā braucam mājās no centra. Sestdien no rīta turp, vakarā atpakaļ. Svētdien atkal vakarā atpakaļ.
Vīrs un sieva. Gados ap 30. Un pavadā suns.
Vīram tumši džinsi, melna vējjaka (bomber jacket), sarkanīgas izturīgas biezās zoles kurpes. Melns akurāts matu ezītis. Ausī auskara riņķītis, aiz auss cigarete. Cigarete tiek iesprausta zobos vēl pirms autobusa durvis pagūst atvērties.
Sieva arī galvenokārt melnā. Pamatīgi uzkasīts melns matu ērkulis, zilas acu ēnas, parupjš alus basiņš.
Abiem kopīga viena atvērta alus pudele. Brīžampie viena, brīžam pie otra. Abi visu laiku dikti mīlīgi čubinās. Apskāvušies dod saldu un garu buču.
Suņuks jau sirmiem vaigiem.
Saskanīga un romantiska ģimene.
Tramvajā
Sestdien pēc pusdienlaika braucu ar 4. tramvaju no botāniskā dārza uz Iekšpilsētu. Aizmugurē – tā laikam vienmēr grūtdieņus pievelk – pretī apsēdās kāds piektdienas nakti pavadījis un sestdienas rītu mazliet atgulējis mājupbraucējs. Kā lai to pasaka, hmm, ievecojis jauneklis. Gadi ap trīsdesmit. Gludi skūtā galva klanās līganajās garā tramvaja astes šūpās. Melno t-krekliņu un pelēko kabataino makšķernieku vesti rotā pāris kaklā kārtas ķēdes līdz jostasvietai. Ne juvelierizstrādājumi. Tādas, kādas «Strautiņu» veikalā uz metriem no spoles nokniebj. Uz katras rokas par padsmit metāla riņķu un aproču. Bet visjaukāk pēc pusdienlaika izskatījās ķēdes gabals, kas, laikam rokai būdams par lielu, bet kaklam par mazu, bija vienkārši uzkārts uz auss. Un viegli šūpojās sagurušā pēcsvētku mājupbraucēja snauduļošanas ritmā.
Pie centrālās stacijas jauneklis izkāpa. Viņa vietā iesēdās panks. Ar pašrocīgi izšūtu un kniedētu rūtainu jaku un nošļukušu seksti visās 7 varavīksnes krāsās. Bet tas jau ir cits ceļa un cits stāsta gabals.
