Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Ietaise kultūras darbiniekiem
2011. gada 18. februārī
Kultūras tantēm krustojumā pie veikaliem skaidroju, kā lietot jauno iekārtu — kombinēto printeri/kinoprojektoru. Printera deļa pēc formas atgādināja «HP LJ 1100», bet kinoprojektora daļa — «Ukraina 16». Statne tā kā no kuģu ložmetēja. Printerim bija spēja pašam atbrīvoties no iestrēgušā papīra, kā arī kastīte saņurcītā un sabojātā papīra uzkrāšanai. Lai labāk parādītu, kā papīra kaste iebīdāma, biju noskrūvējis iekārtai vienu kāju. Nogura roka ietaisi pieturot. Gribēju kāju skrūvēt atpakaļ, bet garāmgājējs to aiz izklaidības bija ielicis kabatā un aiznesis prom. Labi ka pazīstams. Sazvanīju un dabūju atpakaļ.
Statnē bija iebūvēts mazs šaha/ričurača/dambretes ceļojuma komplekts. Galdiņš bija zīmēts tik viltīgi, ka derēja gan šaham, gan ričuračam.
Pamodos brīdī, kad skaidroju atšķirības starp 8\ mm un Super\ 8 kinofilmu formātu kadra un perforācijas atšķirībām. Vēl projektors varēja rādīt 16\ mm filmu.
Īpašumtiesības
2011. gada 11. februārī
Pa Maija ielu skrēja suns ar lielu kaulu zobos Tam pakaļ dzinās trīs citi mazāki suņi, skaidri un saprotami riedami: «Kopīpašums, kopīpašums…».
Lāči un pīles
Eduards Jansons
Ķetaurītis un Letenīte
Latvijas Valsts izdevniecība, 1960.
PĪĻU MEDĪBĀS
Pinkaine1), Ķetaurītis un Letenīte, atlaidusies paaugsta paugura valgajā sūnā, gaidīja norietam sauli. Visapkārt izpletās zems, ciņots purvājs, kurā neskaitāmas ūdens lāmas laistījās pēdējos saules staros. Purvāja vienā pusē kā plata, zila svītra tālumā stiepās ezers. Tā niedrājā bija noslēpušās pīles. Līdz ar tumsas iestāšanos pīles laidās no ezera uz purvāju un izklīda tajā, barību meklēdamas.
Pinkaine ar lācēniem atstāja pauguru un nonāca purvājā. Tur sūnu paklājs zem kājām līgojās. Vietām kājas ieslīdēja šķidrās dūņās. Bet pīlēm bija jātiek tuvāk! Klusi un uzmanīgi viņi čāpoja uz priekšu, lai pīles nepamanītu medniekus.
Ķetaurītis beidzot ieplaka slapjajas sūnas, ka sastindzis vēroja katru kustību un uztvēra pat mazāko troksnīti.
Netālu pļenkājās kaut kas pelēks, Ķetaurītis tikko manāmi, kā suns pie zemes pieplacis, līda tuvāk un tuvāk. Cik klusi viņš to mācēja izdarīt! Un pēkšņi\ — caps!\ — vienā lēcienā pīlei klāt.
Bet pīle paguva savīcināt spārnus, pacēlās un aizlaidās. Ķetaurītis muti vien noplātīja.
Gabaliņu tālāk, cinim piespiedusies, nekustīgi gulēja Letenīte. Viņas rūsgani brūno ķermeni tumsā nevarēja atšķirt no ciņa.
Ķetaurīša izbaidītā pīle pariņķoja gaisā un, nekā aizdomīga neredzēdama, laidās atkal lejā, un\ — plakš! iekrita ūdens paltī.
Letenīte pēkšņi palēcās kā kaķis pēc peles un sakampa pīli aiz astes. Pīle skaļi iebrēcās: «Pēkš, pēkš, pēkš!»\ — izrāvās un uzšāvās gaisā. Tikai viena astes spalva palika Letenītei mutē.
Trauksmainais brīdinājuma sauciens sacēla spārnos visas pīles. Tās, gaisā lidinādamās, uztraukti pēkstēja. Tad spārnu švīkstoņa attālinājās, brēcienu troksnis apklusa.
Lācēni veltīgi mirka rāvā un gaidīja. Pīles tuvumā vairs nenolaidās.
Svīda gaismiņa. Pīles cita pēc citas pacēlās no purvāja viņa gala un pār lācēnu galvām aizlaidās uz ezeru. Turp sekot nebija vērts.
Pinkaine sapīkusi soļoja uz meža pusi. Lācēni sekoja, galvas nokāruši, purva dūņām aplipuši, slapji un melni, kā no darvas mucas izlīduši.
Maskēšana
Veikalā nopirku dārgu mantu par Ls 700 (nezinu kādu, tas nebija zināms un nebija no svara). Pārdevējs, izīgi klanīdamies, ielika kasti ar sava veikala reklāmām apdrukātā maisā. Es nebiju ar mieru nest pa ielu skaidri redzamu vērtību, tāpēc to maskēju.
Paņēmu vecu zābaku, sakūru tajā gruzdošu kaut kādu drazu ugunskuru un piesēju zābaku dārgajai mantai. Pēc tam iesaiņoju visu vecās, saņurcītās avīzēs. Tā, lai zābaka stulms kā kūpošs skurstenis paliktu laukā.
Un rāmu sirdi nesu savu pirkumu prom, jo tāda paskata šmauci neviens laupītājs neiekāros.
