2009. gada 16. oktobrī
Paziņa, iegādājies koši dzeltenu frontālo iekrāvēju uz kāpurķēdēm un ar 2 pasažieru vietām, sajūsmā par ērto džojstika vadību, vizinājās pa Dundagas ielām.
2009. gada 12. oktobrī
Sapnī pensionēts kodolfizikas profesors, pametis sirmo sievu, bērnus un mazbērnus, devās mūžamežos meklēt rūtainās svilpastes.
2009. gada 11. oktobrī
Pamostos un brīnos – guļu uz skārda klāta Šlīteres bākas jumta. Un pulkstenis jau 12. Kas bijis priekšpusdienā, ne mazākās jausmas. Paskatos lejā pār vārgajām malām… Akmens bāka vējā viegli šūpojas. Lejā dauzās divi suņi. Nejauks un kauslīgs mopsis brūk virsū laiskam rotveileram. Vairākas reizes mēģinu mopsim trāpīt ar spļāvienu.
Kāpju lejā, kāpnes izklātas sarkanu, zeltā izaustu tepiķi ar bārkstīm.
2009.gada 8. oktobrī
Talsos pretim autoostai garajā Bumbieru šķūnī bija muzeja un bibliotēkas krustojums. Visa lielā ēka bija krustu šķērsu sadalīta ar augstiem plauktiem līdz griestiem, plaukti piekrauti ar grāmatām un muzeja eksponātiem. Stūrī pie pasūtījumu galda plauktos bija sakrauti daždažādi trauki. Es, ieraudzījis starp raibiem plastmasas podiem pārīti sengrieķu vāžu, sāku kādam skaidrot, ka pasaule iet uz leju, jo piemēram, pēc sarkanfigūru vāzēm, kad melnās lakas prasme gāja mazumā, nāca melnfigūru vāzes, bet pēc tam grieķi melno laku pazaudēja vispār. Un tagad jau esam nonākuši līdz bezgaumīgiem košiem plastmasas, akrilstikla un bleķa štruntiem. Sāku meklēt plauktos specifiskus sengrieķu trauku paraugus, lai parādītu, kāds izskatās krāters, kiliks vai oinoheja, bet, kur vien degunu bāzu, visur tikai apskretušas bleķa stondzeles vien. Atmetu ar roku, kad vienā stūrī atradu grēdu sadegušu elektrisko kandžas aparātu
Telpa ar izsniegšanas galdu palika par gludinātavu. Kādi pieci – seši cilvēki gludināja veļu. Pašā vidū pie augstākā galda elektriķis Celms gludināja spilvendrānas un, kā vienmēr, spriedelēja. Stāstīja par sievu, kas pēc operācijas tādu darbu nedrīkst darīt. Man arī tā kā kaut ko vajadzēja gludināt, bet visas vietas bija aizņemtas. Pagrozījos un pamanīju, ka traukiem pretējā pusē stiklotā skapī stāv vaska galvu un parūku kolekcija. Pazinu tikai Bēthovenu.
Ir tad skapim viena sekcija bija novākta, lai iestūķētu jaunas reklāmas.
Gāju paskatīties, kas jauns grāmatu plauktos. Nekā nebija. Tās pašas brūnā kalikonā iesietās un ragu, nagu līmi līmētie 70. gadu izdevumi.
Aiz stūra kāpnes uz 2. stāvu bija nojauktas. Restaurēšot. Un augšā izbūvēšot rektorātu. Sienas nosegtas ar remonta tīkliem.
Bija pienācis vakars. Jaunus apmeklētājus vairs neielaida. Lai iekšā esošie manītos, ka jāiet prom, pamazām sāka dzist lampas. Bibliotekāri sākas staipīt un kārtot tīklus ikvakara aizkavējušos lasītāju izķeršanai.
Nolēmu iet uz Stendes galu. No tālākā gala sākās lasītāju brideņa vilkšana. Lampas nodzisa pavisam. Lai man neviens neuzskrietu virsū, pacēlu virs galvas telefonu, bet tas negribēja vairs spīdēt.
Ehē! Šito joku pazīstu. Ja elektriska uzparikte nespīd, nedeg, tad tas ir sapnis. Un nav ko par muzejšķūni blandīties. Likos turpat uz mākslīgā marmora grīdas gulēt. No plaukta šļūkošais fasādes remonta tīkls mani apsedza.
Gulēju un redzēju sapni, ka Vīdales skolā vajag nofotografēt vienu tanti. Un jānobildē tā smuki. Vislabāk ar puķi. Tāpēc, pēc tantes braukdami, iegājām pie viņa mājām kartupeļu laukā paplūkt kādu ziedu. Pa gabalu visas puķes bija lielas un košas. Bet, kā pieiet tuvāk, tā redzams, ka nekā nav. Vakara krēsla noslēpusi rudens salnu apkostos lapu galus.
Tikai piemēslotos pamestu mājvietu brikšņos pie izgāztuves, kur koka zarā vējā šūpojās eļļaina lupata ar uzmālētus sv. Jura attēlu, auga kaut cik derīgas mazas, baltas ziedu vārpiņas. Lai tās vēl labāk izskatītos, salasīto pušķīti vēl apšņikāju ar šķērēm.