Pie Sīrupfabrikas tai pašā vietā tas pats kaķis sēdēja uz traktoram uzkabinātām ecēšām un pētīja rāmja caurules dzīles: iebāza vienu ķepu līdz plecam, izvilka, iebāza otru ķepu līdz plecam, izvilka, iebāza degungalu …
2009. gada 27. maijā
Biju Kuldīgā. Pastaigājos pa vecpilsētu un Ventas malu. Iegāju muzejā, kur bija izstāde neuzbūvētajai Tukuma – Kuldīgas – Liepājas dzelzceļa līnijai. Pēc tam iemaldījos kaut kādās muzeja darbinieku telpās. Vēru vienu pēc otras baltās augstās divviru durvis un kā nevarēju atrast izeju, tā nevarēju. Telpu anfilāde stiepās bez gala. Beidzot izkāpu laukā pa logu. Pļaviņā akurāti pie vecā dzelzceļa tilta pār Ventu.
Tur arī sākās muzeja rīkotais izpriecas brauciens pa Ventu.
Ar trīstonnīgajām Pirmā pasaules kara laika vācu armijas mazbānīša tvaika lokomotīvēm (Brigadelok) pa ūdens virsu. Ķerot upē dzīvojošos ūdensseskus. Sliedes bija līku loču. Tā kā upē ūdens līmenis nedaudz cēlies, tās gandrīz grima ūdenī, un braucos šļakatas šķīda pa labi un pa kreisi ka prieks.
Pats ķeramais ūdenssesks gan bija viltīgi paslēpies kaut kur zem lokomotīves, tāpēc safari bez rezultātiem.
2009. gada 28. maijā
Sapnī bija printeris, kas varēja apdrukāt krūzītes un burciņas. Pa gabalu druka izskatījās pēc kafijas aparāta. Burku lika uz apaļas rotējošas pamatnes. Galviņa staigāja vertikāli.
Drukāju smukas ievārījuma etiķetes. Krāsa uz stikla labi nosedza pat burkā redzamo tumši sarkano brūkleņu zapti.
Otra, horizontāli braukājošā galviņa vienlaicīgi apdrukāja vāciņu.
Jāpatentē ideja?
2009. gada 24. maijā.
Pamatojoties uz teoloģiskiem spriedumiem, ko aizlaikos kāds pravietis bija izteicies par pulksteņu tikšķēšanu un izsauksmes vārdu «tik- tak» (vaina un zaimošana tika saskatīta zilbē «tak» jeb svārsta atpakaļkustībā), bija aizliegti pulksteņi ar pendeli un balansa ritenīšiem. Pēdējos darbojošos tikšķošo pulksteņu paraugus uzglabāja prom no publikas acīm upes vidū uz smilšainas salas celtā astoņstūrainā «pagodā». Lai pulksteņus neapdraudētu upē dzīvojošās ūdensžurkas, kam patika nograuzt nost rādītājus, apmetu «pagodas» pamatus ar speciālu pretžurku javu, kas sastāvēja no vienādās daļās sajauktas saulespuķu eļļas, smiltīm un Vāgnera opermūzikas.