Tai pašā gadā, kad man vecāmamma, tikko ieprecējusies «Jaunpiezdangās», vairs neļāva Būcenu Lizetei sautēt aitām burkānus – lai grauž zaļus, bet vēl pirms bermontieši no pārkurināšanas nodedzināja krogu, ap laiku, kad bija kritusi Stučkas valdība, pa lielceļu pulciņiem staigāja plintēm bruņojušies vīri. Viens tāds bars ienācis palūgt padzerties. Visiem vīriem pie cepurēm bijušas piesprausta sarkanas rozes. Starp vīriem arī manas vecāsmammas vienaudzis no pašu ciema. (Vecaimammai viņš rads nebija, bet man sanāk vecvecmammas brālēns).

Pēc 3 — 4 stundām padzerties ienācis cits garām ejošs vīru pulks. Visiem pie cepurēm baltas rozes. Starp vīriem otrs brālis (manas vecvecmammas brālēns).