2002. gada 6. februārī

VID rīko kaut kādu semināru. Laikam grāmatvežiem. Visi lielā pulkā drūzmējas pie lifta durvīm, lai brauktu lejā uz zāli. Es arī pa vidu grozos. Man netīk gaidīt un eju lejā pa kāpnēm. Tikai divi stāvi. Lejā neviena nav. Nezinu, kur ir zāle, bet veru lielākās durvis. Pareizi! Visi sēž. Es arī ielavos un apsēžos malā. Tante-konsultante nāk ar lielu kasti un tūlīt katram iedos izdales materiālu. No kaste tiek izcelts … šķīvis. Diez ko ērti nav, kur lai liek šķīvi. Nolieku uz ceļiem. Otra tante izdala karotes un zaļrūtainas papīra salvetes. Tūlīt ielies auksto zupu (saukta reizēm arī par dārzāju okrošku). To balto, kas man garšo (bietes neciešu).

Pamodos zupu nedabūjis, gāju padzerties ūdeni…