Dzirdēju, kā kaimiņi ilgi un skaļi lauzījās ap savu durvju atslēgu.

Aizmigu. Sapnī dzirdēju kā kaimiņi, netikdami iekšā, ilgi un skaļi lauzījās ap savu saplīsušo durvju atslēgu.

Pēkšņi atcerējos trusi, par kuru biju piemirsis. Nezin vai maz vēl dzīvs. Neko trusim ēdamu jau manā mājā atrast nevar. Jāiet skatīties. Ja nosprādzis, jāizmet. Ja pārāk novārdzis, arī. Pa logu. Kurš zinās, ka pie sniegā iegrimušā truša man kāda daļa. Eju skatīties.

Tumšs. Jāiededz gaisma. Citādāk, zem radiatoriem palīdušu, var nepamanīt. Ieslēdzot ar troksni izdeg priekšnama un virtuves spuldzes. Vainīgs arī drošinātājs. Būtu jāatslēdz atpakaļ, bet netīk iziet kāpnēs, kamēr vēl kaimiņi laužas ap savu saplīsušo durvju atslēgu. Un vispār - kāpnes ir tā piecūkotas!

Kašķīgais vecis vienmēr pagastam par to raksta sūdzības. Tagad par atslēgu laušanu arī uzskrīvēs. Brīnums vienīgi, kur šim tik skanīga izteiksme. Sūdzības var lasīt kā saldos ēdienus. Kādi izteicieni, salīdzinājumi, aliterācijas, asonanses! Tikai saturs - viena žults. Tagad par atslēgu laušanu arī uzskrīvēs. Vai pat metīsies uzreiz ārā lasīt morāli. Kāda tam jēga. Tur jau nelaužas pati kaimiņiene, bet viņas apakšīrnieki. Un ar tiem medzernieku līmeņa muļļām jau nav vērts tukšu gaisu tricināt. Kaimiņmāju nodzīvoja, nu šiten savu kūti ietaisīs.

Ārā lasīt morāli izmetas jaunā skolotāja. Vecmeita, kuru nelielo pareģošanas spēju dēļ mēdz devēt par Sibillu fon Cisku. Tā nu gan var norunāt līdz ar zemi. Un ne jau tāpēc, ka ir sevišķi sašutusi par bēniņos radušos “atpūtas telpu”, bet tāpēc, ka akli iekatījusies puisietī, kas patreiz laužas ap ap savu saplīsušo durvju atslēgu. Un sāk Sibilla par augstām lietām, par literatūru, par mūziku, kas šim nemaz neinteresē. Bet skolotāja ir smuka un var jau ļaut pakoķetēt.

Tā nu abi, viens otru pamīšus apdzīdami un pie sienām stutēdamies, kāpj lejup pa kāpnēm. Pusceļā kāpņu laukumā pēdējā labo laiku godība - aizsūbējis sienas spogulis. Puisietis tajā ieskatās, bet Ciskas jaunkundze skaita kāda literāra varoņa pārdomu monologu pie spoguļa par tā burvju spējām. Puisietis pagriežas, lai ietu prom. Un, cik daudz, viņam paejot sānis, aiz spoguļa malas aiziet puisieša atpulgs, tik pat daudz pats paliek arvien bālāks un blāvāks. Līdz pavisam izgaist.

Fon Ciskas jaunkundze satrūkstoties pamostas no šausmīgā sapņa par mīļā puisieša izgaišanu. Dziļāku elpas vilcienu gribēdama, parauj uz sviedriem nolijušajām krūtīm vaļā vecmodīgi špicoto naktskreklu. Un, ieraudzījusi, ka pašas miesai, pelēcīgi dūmakainai, jau cauri blāvo kauli, šausmās iekliedzas.

No viņas kliedziena satrūkos un pamodos.