2002. gada 9. novembrī

Pa metro peronu darbinieka pavadībā cienīgi tekalēja takšelis. Stacijā, lielas, melnas it kā tvaika lokomotīves vilkts, brauca iekšā vilciens. Pēkšņi takšelis pamanīja uz sliedēm „svešķermeni“ un iegaudojās. Viņa pavadonis takšeļa signālu dublēja ar svilpi un, par laimi atrazdamies perona galā, parāva pa rokai patrāpījušos stacijas stopkrānu. Pasažieriem sakrītot čupās, vilciens strauji nobremzēja. Takša pavadonis automātiski izvilka no kabatas Geigera skaitītāju, lai arī saprata — tajā, ka taksis padevis signālu „radiācijas briesmas“ nevis, piemēram, „bloķēts ceļš“, vainojams suņa īsai prāts. Darbiniekam par brīnumu sainītis uz sliedēm bija stipri starojošs. Pavēlējis visiem evakuēties, viņš apkārās smagu priekšautu un garām maiglēm ienesa sainīti dziļāk tunelī.

Tālāk nevarēdams braukt, mašīnists aiz gara laika paklimta pa tuneli, uzkāpa sainītim un dabūja kājā čūlu. Iznācis virszemē viņš pakrita uz celiņa.

Pa to laiku perona darbinieks virszemē centā evakuēt kaut kādu ēku. Izskatījās pēc 60. g. celtām kopmītnēm. Visi balkoni bija apkārti ar veļu. Balkonos un logos gozējās nopīpējušies sievišķi un necēla ne ausu, ka darbinieks bļaustās. Darbinieks, ieraudzīdams pusbeigto mašīnistu, izsauca miliciju.

Atbrauca milicija zilā bobikā, izvilka no tā uz velosipēda riteņiem uzmunstierētu tačku un piekabināja auto aizmugurē. Saķēra aiz kājām un rokām mašīnistu un viens sāka skaitīt „viens, divi, trīs“, lai reizē paceltu, bet turētājs otra galā bija iedomājies, ka piems mešanas jāiešūpo. , protams izšļuka no rokām. Beidzot uzvēlusī uz tačkas, mašīnistu aizvilka un izgāza turpat tālāk aiz šķūnīša.

No kopmītnes gala durvīm iztipināja civēks ar sasārtušu seju, garā vilnas auduma mētelī un garu šali Krievijas karoga krāsās. Tā ka atgādināja Jeļcina seju. Vaļējam mētelim un šallei plīvojot ar lielu joni viņš aiztipināja aiz tā paša šķūnīša, tā kā pačurāt, tā ko citu… Un tāpat aiztipināja atpakaļ. Tikai nezin kāpēc šķita, ka atpakaļ aiztipina mašīnists, nevis dzērājs ar sasārtušo seju.

Viss…