2009. gada 13. martā

Sapnī mēģināju gulēt vecāsmātes virtuvē pie galda stūra. Bet man neļāva. Otrā galda galā kāds sēdēja, risināja krustvārdeni un visu laiku prasīja man vārdus. Viņam vajadzēja kaut kādu daudzskaldni ar burtu “i”. Piedāvāju ikosaedru. Vēl viens iznāca no istabas un prasīja pulksteni ar burtu “k”. Vai ļaus man gulēt! Ūdenspulkstenis klepsidra!

Citā sapnī ar motobloka pļaujmašīnu pļāvu vecāsmātes siena pļavu. Šauro un garo tā saukto Āža muguru. Pļavas galā sēdēja divu rasu visāda vecuma citplanētieši. Brūni un zaļi. Kad zāli, aizelšoties skriedams aiz pārlieku ātrā motobloka, biju nopļāvis, velēnā atklājās dažāda izmēra apļi. Paceļot aizgriezto velēnu apļu malas, apakšā atradās sūnu mīkstuma un pūkaini dažāda izmēra paslēptie atlidojušo citplanētiešu šķīvīši. Zaļi un brūni atbilstoši viņu ādas krāsai. Brūnie humanoīdi bija pilsētnieki, kam patika abstraktā māksla un kas ēda stipri vircotus ēdienus, bet zaļie bija “zaļie” dabas mīļotāji un pārtika no nevārītām saknēm un dārzeņiem.

Sapnī aizgāju uz piena veikalu un nopriecājos, ka tagadējā pārdevēja – aptiekas Siliņtante – tur stūrī ierīkojusi arī grāmatgaldu. Cilāju un cilāju, bet nevarēju saprast, vai man vajag latīņu valodā atdzejoto krievu un baltkrievu mīlas dzejas antoloģiju. Pamanījis, ka Minskā iespiestā plānā grāmatele mīkstajos vākos ar pretīgi zilā krāsā mālētu plikni uz vāka un cenu «1 rbl. 20 kap.» pie mums maksā Ls 8,00, sapratu, ka man to nevajag.

Pagājos no pienotavas uz autopieturas pusi un brīnījos, ka, ilgi pa šo vietu neiedams, nemaz neesmu manījis, ka ceļam vecajā aptiekas dārza vietā pārbūvētas resnas spīdīgi nopakotas siltumtrašu caurules un patlaban vīri beidz naglot zaļu koka gājēju pārejas tiltiņu. Pēc tam kaut kāda iemesla dēļ viņi ņēmās rīkot streika mītiņu. Lai atkautos no viena īpaši uzmācīgā aģitatora, metu viņam acīs smiltis un centos nodullināt ar vārsmām no padusē iespiestās tās pašas latīniskās dzejas grāmatas – tagad jau lielas, smagas un biezas.