2021. gada 18. augustā
Bija jābrauc no Iļģuciema uz centru. Pienāca vecs antracīta pelēks tramvajs МТВ-82 ar tumši sarkanu svītru uz sāna. Iekāpu. Arī talons bija vecs, par 22 kapeikām, drukāts ar bāli sarkanu krāsu uz plāna, puscaurspīdīga papīra. Lai to iebāztu kompostrētājā, vajadzēja 2 reizes salocīt. Kompostrētājs karājās greizi, pa šķirbu bija redzams, ka iekšā kaut kas kvēlo. Iebāzu salocīto talonu, nospiedu sviru. Caurumus izcirta. Bet kvēlojošā spirāle talonu no viena malas jau bija aizdedzinājusi. Nometu uz grīdas, piebridu ar kāju, lai nodzēstu. No talona bija palikušas vairs tikai trauslas plēnes. Nokompostrēju otru — tas pats. Aizgāju pie cita kompostrētāja. Tur arī iekšā kvēlo degspirāle. Vai tiešām tā tas ir domāts, vai arī tramvajam ir kaut kas dēlī ar spriegumu?
Pa to laiku tramvajs bija jau ticis cauri Āgenskalnam. Skaļrunī vadītājs noburkšķēja, ka sliežu remonta dēl tālāk braukšot pa apvedceļu, un, motoriem gaudojot, visiem stikliem un bleķiem grabot, tramvajs uzņēma gaitu uz Rumbulas pļavām. Un drīz jau bija laukā no Rīgas, lai pa lepniem jūgendstila vārtiem iebrauktu Tērvetes un Ventspils futbola klubam piederošajā metāllūžņu bāzē. Izlīkumojis un izkratījies pa neskaitāmām pārmijām starp pamestām lokomotīvēm un sarūsējušiem kartupeļu kombainiem, tramvajs čīkstot nobremzēja Daugavmalas grīšļos. Galapunkts!