2017. gada 2. martā

Latvijas mazpilsētas centrālajā laukumā, kur daudz lepnu ēku, vienā malā bija pliks paugurs, pie kura piespiedusies maza un noplukusi divstāvu ēka ar 13. numuru. Vienīgais rotājums bija divas pusapkaltušas kļavas un liels vitrāžas panelis ēkas fasādē. Ēkā atradās velnam piederoša viesnīca.

Tā kā velns prata telpisko maģiju, no ārpuses mazā viesnīca iekšā bija liela. Ar vairāk kā 19 000 numuriņiem. Ērti lifti viesus pārvietoja visos virzienos. Ne vien starp stāviem, bet arī horizontāli un diagonāli starp telpu grupām. Pirmajā stāvā numuriņu nebija. Blakus portjē stikla būrim atradās lifti uz numuriņiem, bet tālākos gaiteņos bija lifti uz lielākajiem iepirkšanās centriem. Pie viena lifta uzraksts atgādināja paņemt līdzi pasi un aizpildīt muitas deklarāciju, jo tas veda uz lielveikalu Ulanbatorā.

Bet visērtākais pakalpojums apmaldījušiem svešzemju tūristiem bija paraušana atpakaļ uz viesnīcu. Tūristam tika trīs reizes vajadzēja noskaitīt īso «Parauj mani!», lai vienā mirklī būtu atpakaļ viesnīcā. Teleporta apkalpošanai vienmēr dežurēja pat atsevišķs portjē.