Tā kā biju sēņot mežā. Lai tiktu no meža laukā, jāiziet uz staciju, kur tālāk ar elektrisko vilcienu. Uz Pēterburgu. No meža izgāju, bet stacijā saraksts, ka ir tikai viens vilciens no rīta un vakarā. Un milzīgs ļaužu pūlis, kas tajā 3 vagonu sastāvā nu nekādi nesatilps. Nākamajā stacijā, kas tuvāk pilsētai gan pieturot biežāk.

Aizgājām 7 km līdz nākamajai. Pa ceļam, lai būtu iztikšana, apgādājos ar melnraibu govi. Nākamā stacija bija plaša un liela, ar 3 peroniem. Viens no tiem elektrificēts, viens kombinētais ar šaursliežu [ir tādi ceļi ar 3 sliedēm, un tuvākais mums tiešām ir pie Pēterburgas ]. Un pēc saraksta vilcieni uz Pēterburgu ik pa ½ stundai. Tikai tiek remontēts tilts pār upi, tāpēc visi atcelti. Esot jāiet 5 km uz nākamo staciju. Tikai jātiekot pāri upei.

Tilts vispār bija nojaukts. Tikai augsti smilšu kalni katrā upes pusē, kuru kraujā aprāvās sliedes. Aiz stacijas un visādiem šķūnīšiem un būdām pāri upei bija laipa. Drīzāk tāda kā pussatrunējusi sile. Tā kā govi pa tādu upei pārvest pāri nevar, centos to iesmērēt kaut kādam tantukam — saimniecībā noderēšot. Pēc tam prātīgi un lēnu šļūcu pāri. Jau tiekot otrajā pusē, sileslaipa sabruka un un iekritu ūdenī. Upe bija tikai tā līdz potītēm. Būtu ieskatījies, būtu vienkārši pārbridis ar visu govi!