1999. gada 4. novembrī

Bija tuksnesi. Bija skaidri zināms, ka tikko radies. Un tuksnesī bija kaut kas līdzīgs termītu pūznim. Arī sarkanbrūns, tikai regulāras formas. Līdzīgs garenam rozes ziedpumpuram, vai pārmērīgi izstieptam krievu baznīcas kupolam. Gluds. Sānos visapkārt 12 neregulāras plaisas. Iveta vilka un sēja apkārt tam konusam spilgti sarkana tāda kā pionieru kaklauta krāsas zīda tīklu. Tai pūznī, lūk, sēžot 12 himēras, tūlīt pamodīšoties un līdīšot ārā. Tad piegānīšot visu un glābiņa vairs nebūšot. Kur nu vēl tas, ka kuru katru brīdi var no zemes šķilties nākamie pūžņi ar tīģerpitoniem¹⁾ un citiem nešķīsteņiem. Labāk ar to vieglāko tikt galā laikus.