2010. gada 22. septembrī

«Kļavniekus» bija apsēdušas zosis. Desmitiem un simtiem zosu klimta pa pagalmu, gāgināja, plivināja spārnus, kāvās, brūnie tēviņi ar koši zaļajiem pakaušiem brida baltās zosienes, zosienes raka alas zem ēku pamatiem, kur dēt olas. Viens vienīgs bardaks.

Kāds gudrinieks apgalvoja, ka tās esot nevis zosis, bet Sāmsalas dižpīles, jo tikai tās mazuļus audzina pamestās lapsu alās un zem ēku pamatiem. Mazuļi tecēja rindiņām vien, rindiņām vien nopakaļ mātēm auzu laukā viņpus ceļa. Un izskatījās ar pēc «dižpīlēniem». Bet Samsalas pīlēm nav baltu mātīšu.

Juris vienu zosi noķēra, sasēja tai kopā kājas un piesēja pie stieņa, kam galā skritulis. Palaida. Zoss, spārnus plivinot paspruka, un nevarēja apstāties. Kāju vietā vien ritenis — nobremzēt nevar, kā stājas, tā gāžas. Kamēr plivinās, tikmēr ripo uz priekšu. Krietnu laiku mocīdamās un vairākas reizes apgāzdamās, un ieskriedama staļļa sienās, zoss no izbīļa un pārpūles dabūja infarktu un nobeidzās.