2006. gada 24. oktobrī.

Devās kaut kādi ļaudis kaut kur ceļā. Kaut kādā «kvestā». Tā kā tas parasti notiek fantāzijas grāmatās. Kur gāja, kādā skarā, un kā viņiem tur gāja, neatminos. Beigās nonāca kaut kādā izpostītā un tukšā zemē. Un nolēma griezties atpakaļ.

Atpakaļ brauca ar «Ikarusu». Autobusam piesitās tā kā šakāļu, tā kā vilku bars. Ielenca un gaidīja uz mielastu. Apstāties nedrīkstēja, lai nesakostu riepas. Tā nu brauca nabaga «Ikaruss» dienu un nakti. Steidzās varoņi mājup. Un šausmās skatīja, ka pa viņu prombūtnes laiku arī dzimtā puse palikusi tukša un vilkškāļu izsirota.

Atbrauca. Piestāja kaut kāda smilšakmens kalna pakājē. Bet ārā kāpt nevar. Autobuss ielenkts. Tad viens no varoņiem teicās, ka laikam zinot līdzekli, kā tikt vaļā no ielenkušā vilku bara. Un izvilka no sēdekļa apakšas sakaltušu vistas kāju.

Un ar vistas kāju pavilka pa gaisu. Vilki arī mazliet pakāpās uz norādīto pusi. Pavilka vēl – vilki atkāpās vēl mazliet. Tad nu sākas burties pa īstam. Kasīja ar vistas kāju gaisu ilgi un dikti visvisādos virzienos. Kamēr visi vilki bija sadzīti izalotajās smilšakmens klintīs.

Tad atlika tikai pāris reizes enerģiski vistas kāju papurināt, lai klintis sabruktu un visi šakāļvilki tiktu nosisti.