2021. gada 24. jūlijā

Braucu ar vilcienu mājās. Steidzos, jo rīt vēl ar ārsta zīmi dodot par velti. Bet pie daktera vairs nepagūšu. Labāk ieiešu pa ceļam Dzērbenes doktorātā. Ja nu man arī pienākas?

Doktorāts atradās lielā vecas muižas ēkas istabā. Atsevišķas uzgaidāmās telpas viņiem nebija. Turpat ārsts izklaušina slimo, turpat kaktā savu kārtu gaida neskaitāmos lakatos savīkstījies tantuks. Turpat, nomazgājis rokas stondzelē ar ziepjūdeni, uz soliņa piesēdu arī es.

Dzērbenē iegāju veikalā. Nopriecājos, cik tur viss vecmodīgi — apkārt telpai pakavveida lete, aiz tās plaukti līdz griestiem. Augšējos stāv austrumvācu konstruktori, zemāk — televizori, kurpes, kannas ar pienu un rupjmaize.

Gāju no veikala ārā. Priekštelpā bija noputējusi novadpētniecības izstāde. Galvenajā vietā stāvēja vitrīna, kas stāstīja par seno notikumu, kad dzērbenieši apēda savu nepaklausīgo ķēniņu.

Smagās veikala durvis aiz manis aizvērās, pa ielu dūkdams aiztraucās trīsvagonu trolejbuss. Nav nemaz tik atpalicis ciems! Viņi pērk Rīgā norakstītos trolejbusus. Un nav pasaulē tādu lūžņu, ko nespētu sataisīt bijušie kolhoza mehanizatori.