2012. gada 9. jūlijā
Upesvadu klajuma stūrī pie iebraucamā ceļa stāvēja vaļā zārks ar mumificējušos mironi. Zārka vāks bija taisīts no melna auduma un ar metāla aiztaisāmajiem kā veclaiku somām. Audums laika gaitā bija sairis, klamburi sarūsējuši un vāks pavēries vaļā. Aiztaisīju ciet un sašķiebu uz vienu pusi, lai vairs neveras vaļā.
Savicināju rokas un uzspurdzu gaisā. Gandrīz apsvilināju pēdas uz pļavas malā kurošā ugunskura, kur karstā gaisa plūsma cēlās gar mežmalas ozoliem augšup. Bet vienā mirklī jau biju pāri koku galotnēm. Savicināju rokas enerģiskāk, lai paceltos augstāk un redzētu tālāk, bet nekur netiku, jo biju jau sasniedzis balti krāsotos pasaules griestus.
2016. gada pirmajās dienās
Ļaunais burvis bremzēja tehnisko progresu, uzliekot lāstu, kas iekšdedzes dzinēju degvielu bākās pārvērta par ceptiem āboliem ar cukuru.
2008. gada 5. decembrī.
Pirku grāmatas grāmatnīcā blakus baznīcai kādas pilsētas galvenajā laukumā. Pēc tam pamanīju pa ielu braucam ļoti elegantu traktoristi. Traktors bez kabīnes, rozā krāsā ar lillā puķītēm. Traktoristei apsiets tāds pats lakatiņš. Metos pakaļ, lai nofotografētu, bet nepaguvu, jo traktors iebrauca sētā. Staigāju apkārt, lūrēju pāri žogiem, bet nevarēju saskatīt, jo traktoru aizsedza augļu koki un saimniecības ēkas. Traktoriste dārzā pļāva cūkām svaigu zāli, un mani pamanījusi, aicināja iekšā, lai tik nākot un fotografējot. Viņa esot pieradusi, ka traktors izraisot uzmanību. Iegāju, nobildēju. Sāku runāties. Slavēju viņējo grāmatu bodīti un vilku laukā no tarbas, lai parādītu, kādas labas grāmatas esmu te atradis. Diemžēl tarbā nebija gaidītās. Bet biezas monogrāfijas par mākslu, lubenes un lēta satura bērnu grāmatas. Visas svešvalodās.
Jau stāvot uz grantēta, ar liepām apstādīta ceļa sāku meitenei traktoristei stāstīt, kā reiz, pērkot grāmatas kādā veikaliņā, ieraudzīju pa ceļu braucam eleganti krāsotu rozā traktoru ar lillā puķītēm. Pamanīju, ka pie vecās liepas ar kurpnieku nagliņām šur tur ir pienaglotas veclaiku monētas – sudraba šiliņi, puskronas un vēl kaut kas. Pieejot palūkot, nestabilās ceļa malas oļi sāka birt, brukt un es ievēlos ceļmalas purvā. Gandrīz līdz ausīm. Izrāpies ārā, pacēlu no zemes vienu Kārļa IV laika monētu un pamodos.
Kādā ēstuvē gaidīju un rakstīju G. vēstuli. Uz dažāda izmēra papīra gabaliem un stērbelēm. Ātri un pavirši.
Ēstuvi taisījās slēgt un es centos pierunāt viesmīli pieņemt vēstuļu vīkšķi uzglabāšanā, lai atdotu G.
Viesmīlis negribēja ņemt, jo varot būt personīga informācija. Es rādīju lapeles un skaidroju, ka par to nevajag uztraukties. tik un tā neviens tajos ķeburos neko nevarēs nedz saburtot, nedz saprast. Re, „a“ no „k“ nevar atšķirt, un uz tās lapas vispār ir vieni vienīgi 5 simbolu virkņu stabiņi.
Beigās piekritu, ka viesmīlim nav mani papīri jāglabā, un gāju prom. Pulkstenis rādīja bez 5 minūtēm 10 un nevarēju saprast vai ir rīts, vai vakars. Ja rīts, tad un autoostu var nesteigties. Līdz autobusam vēl ir laiks. Ja vakars, tad steigties par vēlu, jo vēlais autobuss ir atcelts un nekur vairs neizbraukt. Kad pamodīšos, noteikti jāpaskatās kādā digitālā pulkstenī, lai noskaidrotu, vai rīts, vai vakars.
Pamodos, paskatījos pulkstenī. Bija 10 minūtes pāri 5.
Sanāk, ka iekšējais pulkstenis man dikti precīzs, tikai sapņa/nomoda robeža datus invertē
2015. gada 21. septembrī
Pļaviņā pie sēnēm noauguša celma pieņēma kardiologs. Izklausīdams pacientus viņš bungoja sirds ritmu uz nopelējušās celma virsmas.
Rotāju Rīgu. Pārbraucis ar Akmens tiltam, izkāpu no tramvaja un spraudu pie laternu stabiem karodziņus. Visus melnus!
Ledusskapī vārīju pusdienas. Katru produktu atsevišķi — katrā plauktiņā pa vienai bļodai. Lai skapis sāktu vārīt, nevis saldēt, elektrības vada dakšiņa bija jāiesprauž rozetē otrādi.
Specdienesti medīja 3,25 collu disketi, kas bija nonākusi nepiederīgās rokās. Diskete ļāva ceļot laikā. Uz pašas disketes bija tikai programmas ielādētājs — tādi kā buramvārdi datoram, kuri tālāk izsauca programmas un bibliotēkas, kas glabājās astrālā. Programmai bija interfeiss, kas runāja mehāniskā, robotiskā balsī.