Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Bebrs eglē
2016. gada 6. janvārī
Egles galotnē sēdēja bebrs un grauza svaigos dzinumus. Apakšā siekalas tecināja izsalcis vilks. Vilks vairākas reizes rāpās kokā pēc bebra, bet tas ik reizi iesita vilkam ar savu smago un plakano asti. Un vilks kā ar slapju dvieli sists ikreiz novēlās lejā. Pēc tādiem vairākiem mēģinājumiem vilks pārvērtās par zirneklis, jo ar 8 kājām kāpt kokā ērtāk, nekā ar 4. Tagad bebrs katru reizi pirms zirnekļa sišanas lejā tam norāva pa vienai kājai un priecājās, ka novērojumi labi noderēšot viņa disertācijai par kāju skaita ietekmi uz pārvietošanās ātrumu.
Vīļu asināšana
2017. gada 16. februārī
Parkā bija iekārtojies metālapstrādes cehs zem klajas debess. Katram par darba vietu bija sagrābtu lapu čupa, kurā tupēt. Es sēdēju savā lapu čupā, tīrīju un asināju vīles. Atnāca Aloīzs un stāstīja, ka divi fondi esot gatavi apmaksāt kvalifikācijas paaugstināšanu par vetārsta palīgu. Jāmācās esot gads. Es atteicos, jo fondi nešķita uzticami un preparēt vardes man arī nepatiktu.
Jumta caurumu pieburšana
2017. gada janvāra beigās
Sapnī ļaunā kaimiņiene būrās, lai «Kļavnieku» šķūnim paliktu caurs jums. Buršanās bija tāda — vietās, kur vajag caurumus, apakšā izliek bļodas un katliņus. Un tad lec tiem apkārt uz vienas kājas, pie kuras ir piesieta dzīva vista.
Zemūdene
2017. gada 21. janvārī
Gulbju dīķī no dzelmes iznira pelēka vācu divstāvu zemūdene. Īss un strups vācu admirālis ar vienu aci un vienu roku lamādamies izdzina krastā nederīgu matrozīti.
No kino izkāpusī
2016. gada 17. augustā
Pamestā un slēgtā lauku kultūras namā mazliet jucis pensionēts kinomehāniķis ik vakaru gāja tukšai zālei «rādīt filmu». Vienmēr vienu un to pašu fragmentu ar dejotāju.
Vīrs atnāca, sakārtoja un pārtina iepriekšējā dienā pamesto filmu un atkal uzlika to rādīt. Kinoprojektors bija izregulējies, gaismas kūlis nemaz netrāpīja uz ekrāna. Zirnekļu tīkliem aizaustais objektīvs spēja tikai mest bālus tēlus uz neslaucītās zāles grīdas. Vīrs stāvēja pie blakus lūciņas uz skatījās uz dejotājas ēnu zālē.
Filma bija izkaltusi un viegli trūka. Projektors vienmēr beigās norāva nelielu gabaliņu. Tā ik dienu rullītis palika arvien īsāks un īsāks. Parasti aizsapņojušais vīrs, trūkstot pēdējiem filmas kadriem, no trokšņa sarāvās, norāva elektrosadales kloķi un izmetās no kinobūdas laukā, aizcirzdams durvju atslēgu.
Lai nākamajā dienā nāktu atkal. Un atkal vērtos dejotājas neskaidrajā stāvā uz putekļainās zāles grīdas.
Filmas gabals ar katru reizi kļuva arvien īsāks. Bet dejotājas stāvs — arvien skaidrāks un skaidrāks. Bet vecais kinomehāniķis to nemaz neievēroja.
Pēdējā vakarā vīrs bija tā aizsapņojis, ka lentas beigas nemaz nepamanīja. Tās gals samežģījās, no augšējās spoles nobruka gara cilpa un uzkrita vīram kaklā.
Projektors, rāmi tarkšķot, vīru nožņaudza. Bet tukšajā zālē jau stāvēja dzīva un apmulsusi dejotāja. Burtiski izkāpusi no «Bajadēras».
